Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—   Nu saki man, viens cilvēk, kāpēc visi, ko mēs satiekam, nemi­tīgi pinkšķ? — jautāja Monsers.

—   Ne jau visi, — līksmi atbildēja sieviete. — Pinkšķ tikai tie, kuri negrib mūs pakārt.

—   Vai tu vari to lielo akmeni atlikt atpakaļ vietā? — pieklājīgi, tomēr stingri vaicāja mazais elfs.

—    Lai pēc tam nomirtu no aukstuma, skumjām un pupu neražas?

—    Nē, — vēl noteiktāk un apņēmīgāk, vēl izlēmīgāk un mierī­gāk atbildēja mazulis. — Es tev neļaušu nomirt. Zvēru, ka vienmēr palikšu kopā ar tevi. Barošu tevi. Piesildīšu tavu mājokli, dedzi­not zarus. Iešu uz mežu pēc zariem un kritalām. Ja pupas vairs ne­augs, es iestādīšu kukurūzu. Tev nebūs jācieš bads. Tev nebūs jācieš aukstums. Zvēru pie elfa goda.

Ilgi valdīja klusums. Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija mierīgs un nopietns. Pat likās, viņš pastiepies augumā.

Pūķis ierunājās pirmais: — Vecs es esmu un gaudens tapis. Vairs nespēju debesīs laisties un dedzināt. Neko nejaudāšu darīt, ja tu mani ar viltu pievilsi. Tad saltumā un salkumā man būs jāmirst.

Viņš izstiepās guļus un nolaida lielo purnu uz zemes.

Aizvēra acis.

Atkal valdīja klusums.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks piegāja pie pūķa un nolaida plaukstu viņam uz pieres. Elfa pirksti slīdēja pār grumbaino, zvī- ņaino ādu. Bezgalīgs nogurums. Mazais elfs juta, kā šis nogurums caur pirkstgaliem ieplūst viņa prātā. Neizmērojams un bezcerīgs nogurums.

—   Es tevi no visa sargāšu, — teica elfs. — Bet tagad noliec ak­meni vietā.

Pūķis piekrītoši pamāja. Viņš atspieda purnu pret milzīgo klints- bluķi un stūma no visa spēka.

Akmens virzījās uz priekšu lēnām, pa mazam gabaliņam, pa plaukstas tiesai, taču pirms vakara krāteris jau bija aizvērts.

Arī mednieks un mazais elfs pielika savu roku pie stumšanas. Bet sieviete uzcepa pupas un kukurūzas vālītes. Visu klints iekšieni piepildīja siltas un gardas smaržas. Suns bija nogūlies uz pupu lapu klājiena, kas bija mīksts kā samts, un mierīgi snauduļoja.

Joršs ierunājās. Pirmo reizi mūžā viņš jutās stiprs. Viņš zināja, ko darīt, kāpēc darīt un kā darīt.

— Es palikšu pie tevis un gādāšu tev ēdamo, — viņš apsolīja pūķim. — Vai tev garšo kukurūzas vālītes? Jā? Tas labi. Man dažas vēl ir. Kamēr pupas vēl nav izbeigušās, iesēsim dzeltenos graudus no vālītēm. Un mums tepat durvju priekšā būs kukurūzas lauks. Vālītēm nevajag daudz karstuma un tvaiku. Tās aug tāpat. Un vēl mēs lasīsim grāmatas. Tis būs skaisti, tu redzēsi.

Pēc mirkļa viņš turpināja: — Es domāju, tieši šo loku mums bija jāpārlauž: ūdens kļūst par tvaikiem, tvaiki kļūst par māko­ņiem, mākoņi par lietu, lietus par ūdeni. Tagad loks ir pārlauzts. Un es palikšu pie tevis un neļaušu tev nomirt badā.

Pūķis klausījās kā apburts.

Viņš laimīgi pamāja ar galvu.

Un palūdza, lai viņam vēlreiz parāda kukurūzas vālītes un pa­stāsta, kā tās audzējamas. Tīd viņš vēl mazliet apraudājās, bet šoreiz no priekiem. Un beigu beigās ņēmās stāstīt gluži neticamas lietas. Viņš teica, ka arī tas otrs elfs, tas, kurš bijis garāka auguma un iegriezies te pirms laba laika, esot viņam teicis, ka krāteris jātur ciet, jo arī šis elfs domājis, ka tvaiki ir par iemeslu tumsai un lie­tavām. Un arī šis elfs piedāvājis viņam savu palīdzību un solījis vinu barot. Tā nu krāteri vini aizvēruši. Taču kādu dienu elfs devies prom, jo viņam bijušas nez kādas darīšanas. Elfs pametis šo vietu līksms un smaidīgs un pirms promiešanas pateicis, ka krā­teri viņš, ja vien gribot, mierīgi varot turēt vaļā. Tas nākšot par labu pupām. Turklāt tvaiku stabs debesīs būšot noderīgs un kalpo­šot par ceļazīmi viņa dēlam, kurš ari te agrāk vai vēlāk ieradīšo­ties, lai piepildītu savu likteni. Un viņš, nabaga pūķis, šim elfam noticējis. Atkal atvēris krāteri, un tvaiks plūdis mutuļiem vien. Bet, kad svešinieku trijotne klauvējusi pie durvīm, viņš visu atcerejies, viņam sameties bail, ka viņu apsūdzēs lietavu izrai­sīšanā un… nu tā…

Klusums, kas sekoja šim stāstam, bija stindzinošs.

Vienīgā skaņa bija suņa astes vēzieni, kas plakšķēja pret kādu stalagmītu, — suns bija tik laimīgs, ka beidzot ticis siltumā uz mīkstā lapu paklāja, ka nebeidza vien kulstīt asti, saceļot sīkus putekļu un tīmekļu mākonīšus.

Mazais elfs nespēja pat paelpot.

Viņa tēvs ir bijis te.

Viņa tēvs te ir bijis, varējis darīt galu tumsai, pārtraukt lieta­vas un atdot pasaulei saules siltumu, apturēt badu un neražu, iz­glābt ļaudis no posta, tomēr nebija to darījis.

Tas bija tik briesmīgi, tik baismīgi, tik neģēlīgi, tik atbaidoši, tik neiedomājami, tik neticami…

—    Drausmīgi, — noteica sieviete.

—   Šaušalīgi, — piekrita vīrietis.

Un mazo elfu pārņēma viena no vispretīgākajām un mokošā­kajām izjūtām, kādas viens iespējamas šai pasaulē: kauns par sa­viem senčiem.

Viņš sabruka.

Viņa acis aizvērās, sirdi piepildīja mokošas sāpes, un tajās noslīka visa maģija. Šai brīdī viņš nespētu atdzīvināt pat vismazāko knislīti.

—    Kāpēc? — jautāja sieviete.