Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Kad otrās rūnu dinastijas valodā izteica arī vienlaicību, tas no­zīmēja vienlaikus, tai pašā laikā. Tātad pēdējās rindas neizrietēja no pirmajām kā sekas: ne jau tāpēc jaunas vasaras saule iemirdzē­sies debesīs, ka pēdējais pūķis un pēdējais elfs būs satikušies. Šie notikumi vienkārši notiks vienā laikā. Taču ne kā cēlonis un sekas. Un mazajam elfam un vecajam pūķim nebija jāpārlauž ūdens cikls, kurā pa loku mijās ūdens, tvaiki, mākoņi, lietus un atkal ūdens. Pārlaužams bija cits loks, — tas, kurā tevi ieslēdz apvārsnis un kura iekšienē atrodies vienīgi tu pats. Vientulības loks. Un maza­jam elfam bija jāatrod pēdējais pūķis, lai sakausētu kopā pagātni un nākotni: viņam jāpārņem zinības, kas saglabājušās no spožās cilvēku pagātnes, no tiem laikiem, kad dzīvi piepildīja viedums un zinātne. Viņa uzdevums būs nodot šīs gudrības nākotnei. Viss izrādījies tik vienkārši… un tik skaisti… un viņa tētis bija visu sapratis un tāpēc bija iezīmējis viņam ceļu, atstājis pēdas, kas mir­dzēja kā sīki olīši mēness gaismā…

— Un kā tad tas laimības katls? — jautāja mednieks.

—   Tā ir visparastākā zivju kūpinātava. Vispirms lietavas sāka pierimt Tumšo kalnu piekājē, jo turienes zemes ir vairāk pasargā­tas no rietumu vējiem. Mans tēvs paredzēja, kas notiks tālāk.

—   Taču cilvēku valodā tādu darījumu, kad zivju kūpināmo trauku pārdod par trim zelta gabaliem, sauc par krāpšanu, — no­rūca mednieks un atkal par mata tiesu izvairījās no spēriena, ko pret viņa stilbiem raidīja Sajra.

->— Savukārt elfu valodā to sauc par talantu un atjautību, — līksmi atbildēja mazais elfs. — Tādā veidā tēvs man sagādāja naudu, lai es varētu atkļūt līdz kalniem. Turklāt, pārdodams kūpinātavu tik dārgi, viņš nodrošināja ciemā saticību. Ciema iemītnieki pārtrauca mūžīgos ķīviņus, noticējuši dižai burvestībai, kas sniedz ne vien labus laika apstākļus, bet arī pārticību un saticību. Un saticība ir daudz vērtī­gāka par zeltu. Viens no svarīgākajiem tirgošanās likumiem apgalvo, ka, dārgi maksājot par to, kam cenas nemaz nav, tiek noslēgts labs darījums. Domāju, ka šo gudrību ļoti labi zināja arī tā ciema vecākais!

Brīdi valdīja klusums, tad vīrietis sāka smieties. Tie bija ilgi smiekli, kas aizdzina visas dusmu un aizdomu paliekas. Bet sieviete sāka raudāt un cieši apskāva mazo elfu. Viņa ilgi neizlaida mazuli no skavām, lai pēcāk varētu labāk atcerēties šo apskāvienu.

—   Varbūt mēs vēl satiksimies, — teica mazais elfs, cerēdams to no visas sirds. Varbūt viņi patiešām vēl kādreiz satiksies, taču tagad viņiem bija jāšķiras. Cilvēkiem bija jādzīvo sava dzīve: jā­apstrādā tīrumi, jāpļauj siens, jāaudzē aitas, varbūt jāaudzina arī bērni. Bet ne jau jākopj grāmatas un zeltainas pupas. Mazais elfs bija zvērējis palikt kopā ar pūķi. Viņš nevarēja iet prom. Skumjas piepildīja visu viņa būtni, un lodes, kas bija virpuļojušas gaisā, lēni nolaidās zemē. Suns kādu no tām sāka valstīt ar ķepu.

—   Gan jau satiksimies, — teica sieviete.

Viņi ilgi stāvēja apskāvušies, bet saule kāpa arvien augstāk un bibliotēkā ieplūda arvien vairāk dzintarainās gaismas. Zelta pupas mirdzēja kā īsti dārgakmeņi starp senajiem grāmatu plauktiem.

—    Es gribētu dot vārdu sunim, — teica Jorškrunskvarkljolner­strinks.

Sajra apskāva viņu vēl ciešāk.

—   Protams, tu to vari.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks bija satraukts un aizkustināts. Viņš lepni izrieza krūtis un triumfējoši paziņoja: — draugs.

—    Draugs? — pārjautāja mednieks. — Draugs? Suņus sauc par Ilkni, Ķepu vai Kampēju, vai vienkārši par suni. Draugs ir vien­kārši smieklīgs vārds. Kurš gan tā sauc suni? Tas taču…

Viņš nepaguva pabeigt, jo ierastais, labi tēmētais spēriens trā­pīja pa viņa stilbiem un aprāva sakāmo.

—   Tas ir ļoti skaists vārds, — teica Sajra. — Tas derēs.

Viņi stāvēja apskāvušies vēl mazliet, un tad vēl mazliet, un vēl mazlietiņ.

Tad atrāvās cits no cita. Pēdējo reizi saskatījās un atsveicinājās uz visiem laikiem. Ari pūķis tostarp bija pamodies. Savu pusduci reižu nožāvājies, viņš uzzināja, ka atkal drīkst vērt vaļā vulkānu un pēc sirds patikas sildīt savus vecos kaulus un audzēt zelta pupas. Pūķa prieks bija tik nevaldāms, ka viņš sāka luncināt asti un ne­viļus notrieca zemē trīs stalagmītus un vienu grāmatplauktu. Turklāt lielais prieks kā pamatīga pavārnīca krietni samaisīja un izkustināja viņa atmiņu, un šādas tādas domas uzpeldēja virspusē. Savu vārdu viņš neatcerējās, nē, tas bija nozaudēts uz mūžīgiem laikiem. Taču viņš atcerējās ko citu: līdzās durvīm esot lāde, kurā glabājoties kas līdzīgs zeltainajām pupām. Spožas jau tās ripiņas esot, bet, tās graužot, varot tikai izlauzt zobus. Nu, kā nu tās sauca? No tās pašas vielas esot pieņemts darināt kroņus un valdnieku zižļus. Nu, viņi taču zinot, ko viņš domā, vai ne? Nekas daudz jau tai lādē neesot: labi ja simt gabalu. Vai cilvēki zina, ko ar to mantu iesākt? Labi, lai tad ņemot līdzi, jo te tādi krāmi tikai maisoties pa kājām.