Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Piepeši atmiņas par mammas āboliem tik strauji piepildīja Rites prātu, ka viņa pat sajuta augļu smaržu. Mamma mēdza griezt ābolus šķēlītēs un tad likt malkas šķūnī kaltēties. Viņa tēloja, ka dusmojas tais reizēs, kad Rite nočiepa kādu saujiņu puskaltušo ābolu, un dzenāja viņu pa visu šķūni, bet noķērusi apbēra sīkām bučiņām, un tad viņas abas smējās kā trakas. Kaltētos ābolus bija parasts ēst ziemā kopā ar siltu pienu, sēžot pie pavarda. Tur Rite ar savu lupatu lelli rokās sēdēja, kad laukā sniegs nāca no debesīm lielām, mīkstām pikām un pasaule kļuva tik balta kā meža zosu spārni, ko apspīd saules stari. Bet vakaros atgriezās tētis un vienmēr pārnesa kaut ko garšīgu. Viņas tētis bija ne tikai zemnieks, aitkopis, ābeļu stādītājs, cūku barotājs, gans, galdnieks, jumiķis, namdaris un zvejnieks, bet arī mednieks un vienmēr pārnesa ko gardu vakari­ņām. Ziemā visbiežāk tās bija foreles, jo šīs zivis bija viegli noķert: vajadzēja tikai izurbt upes ledū caurumu un mazliet pagaidīt. Prātu piepildīja arī atmiņas par forelēm, kas ceptas ar rozmarīnu, un kuņģis savilkās sāpīgos krampjos. Rite padzina atmiņas. Ja tagad viņu kāds noķers, nekādu bučiņu nebūs. Viņa norija asaras. Rau­dāt ir bērnišķīgi. Bet viņa vairs nav mazs bērns.

Parādījās saule un lēja savu gaismu pār Riti. Gaiss pamazām iesila. Pļavas malā auga divi riekstkoki. Valrieksti bija garšīgi visu gadu, kad glabājās lielos maisos, bet visbrīnišķīgākie tie bija pašā rudens sākumā, kad vēl bija svaigi un karājās zaros. Tad ar nagiem varēja nokasīt rūgto plēvīti, bet zem tās pats rieksts bija balts kā zosu spārni spožā saulē. Taču līdzās šķībajam un greizajam Bāreņu nama graustam slējās kārtīga koka un akmens māja, pa kuras logiem riekstkoki bija saskatāmi, tāpēc tiem tuvoties bija pārlieku bīstami. Aiz riekstkokiem auga kazeņu krūmi, —salīdzinājumā ar valriek­stiem kazenes tāds nieks vien bija, tomēr labāk nekā nekas. Savukārt kazenāji bija saredzami no sargtorņa, kur sardzē stāvēja strēlnieki. Iespējams, ka tik agrā rīta stundā kareivji vēl gulēja, taču nebija vērts riskēt kazeņu saujas dēļ: uz dzelkšņiem saskrāpētās rokas vēl sūrstēs, kad vēders jau atkal sāks badīgi rūkt, it kā nemaz nebūtu manījis saldās, bet ūdeņainās ogas.

Rite aizvēra acis, un aiz cieši aizdarītajiem plakstiņiem dzima sapnis, tas pats, kuru viņa redzēja ik reizi, kad varēja kaut brīdi aizvērtām acīm mierīgi pasēdēt siltumā. Šo sapni viņa redzēja, kopš bija pametusi mājas. Viņa sapņoja par pūķi, kuram mugurā sēdēja princis tik gaišiem matiem, ka tie šķita esam no sudraba. Pūķis bija milzīgs, tā platie, zaļie spārni piepildīja visas debesis, un tiem cauri spīdēja gaisma. Bet prinča drānas bija tik baltas kā meža zosu spārni, kad tās rudeņos laižas uz dienvidiem. Princis smaidīja. Pūķis lidoja arvien tuvāk Ritei. Viņi lidoja pie Rites. Lai paņemtu viņu un aiznestu projām. Uz visiem laikiem. Šo sapni viņa nebija sagudrojusi, tas veidojās pats. Sākumā tas bija rādījies neskaidrs: gaišāks traips uz zaļas pamatnes. Bet ar katru dienu sapnis kļuva skaidrāks. It kā princis un pūķis lidotu cauri miglai un dienu pēc dienas pamazām tuvotos Ritei. Nē, viņa to nebija sagudrojusi, sapnis pats veidojās prātā, it kā to kāds būtu uzbūris.

Rite padzina sapni. Tās bija tīrās blēņas. Pūķu pasaulē sen vairs nebija: šie nežēlīgie un viltīgie nezvēri bija izkauti jau pirms dau­dziem gadsimtiem. Arī labsirdīgi prinči droši vien jau sen bija izmiruši, vai varbūt tie jau senos laikos bija pārcēlušies uz citiem novadiem, jo šai pusē tādus neviens vairs neatcerējās redzējis.

Rite atvēra acis. Bars irbju uzspurdza pretī agra rudens zeltai­najai gaismai. Uz brīdi debesis piepildīja spārnu šalkoņa un tumši zila krāsa. Putni bija pacēlušies spārnos no vilkābeļu krūmiem, kuri auga pļavas zemākajā galā, kas nebija saskatāms ne no Bāreņu nama, ne no sargtorņiem. Rites tēvs bija mednieks. Ja viņš vēl būtu dzīvs, viņš tagad būtu norāvis no pleca savu loku un vēlāk viņa ar mammu ēstu ceptu irbīti ar rozmarīnu. Viņas tēti sauca Monsers. Viņam bija melni mati tāpat kā Ritei, un viņš bija liels un stiprs kā ozols. Un, ja mamma būtu dzīva, viņa irbīti noplūktu, bet spalviņas pa vienai vien piešūtu pie Rites kamzoļa, lai tas būtu vēl siltāks un skaistāks. Rites mammu sauca par Sajru. Rite mēģi­nāja sasildīt kāju pēdas, ievīstot tās aso, pelēcīgo kaņepāju brunču apakšmalā, taču tie nebija pietiekami gari. Mammas mati bija gaiši brūni, un viņa cepa visgaršīgākās ābolu pankūkas visā ielejā. Rite piecēlās. Viņai nebija tēva loka un bultu, taču zilās irbes tik un tā nozīmēja ēdamo. Šie putni olas dēja rudens sākumā, kad bija uz- barojušies labi trekni, visu vasaru knābājot tauriņus, tārpus un va­boles. Arī tauriņi, tārpi un vaboles ir ēdami, bet tikai tad, kad nekā labāka nav, taču olas ir viens no lielākajiem pasaules gardumiem.

Ja esi apēdis olu, uz kādu laiciņu pazūd ne tikai izsalkums, bet arī aukstums un bailes.