Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Elfs Jorškrunskvarkljolnerstrinks pamodās un izstaipīja savu stūraino pusaudža augumu.

Pūķis vēl gulēja. Dzintara rūtis vieglītēm vibrēja no viņa vien­mērīgajiem krācieniem, drebinot gaismas atspulgus uz sienām, līdzīgi kā viegla brīze liek virmot rāma dīķa virsmai. Elfu puika piecēlās un nopurināja no sevis simtiem zilu un zeltainu tauriņu, kas naktīs viņu apsedza un sildīja ar savu maigo siltumu.

Nevarēdams izlemt, ko īsti vēlas brokastīs, viņš labu brīdi stā­vēja pie visdažādāko augļu pilnajiem vīteņaugiem, kas bija ietinuši senās arkas. Vieglo zemeņu saldmi kopā ar apelsīnu aso spirdzī- gumu? Nē, brokastīm nederēs. Labāk vīģu izteikto saldumu kopā ar sārto vīnogu svaigo un saldi apaļīgo garšu. Stipri labāk. Un arī krāsas būs daudz saderīgākas. Gaiši sārtais ar tumši zaļo. Dzintara šķīvī šie toni tīkami kontrastēs.

Tā bija īsta veiksme, ka viņam kādā senā grāmatā bija gadījies atrast daudzaugļu vīteņu sēklas un to audzēšanas pamācības. Gaisā vēdīja viegli un gardi augļu aromāti. Elfs nopūtās. Viss bija tik pilnīgs. Tik patīkami pilnīgs. Tik nevainojami pilnīgs. Tik nesalīdzi­nāmi pilnīgs. Nenoliedzami pilnīgs. Nenovēršami pilnīgs. Truli pil­nīgs. Neciešami pilnīgs.

Pūķis atgādināja krācošu pauguru, un viņa milzīgās miesas aiz­ņēma galvenās zāles lielāko daļu. Pelēkās un sārtās zvīņas mijās, veidojot sarežģītus cilpu un vijumu rakstus. Aste bija saritināta kā resnas auklas tinums. Pagājis garām pūķim, Joršs piegāja pie kokgriezumiem rotātajām ārdurvīm un piesardzīgi tās atvēra. Kaut arī gluži bez skaņas tas neizdevās, pūķis tomēr nepamodās.

Laukā pūta vējš. Tālumā apvāršņa līnija nošķīra no debesīm drūmu, baltās putās sakultu jūru. Debesīs riņķoja kaijas. Joršs ieel­poja vēja atnesto jūras smaržu, apsēdās un vēroja kaijas. Vējš puri­nāja viņa matu cirtas. Elfam aiz muguras Tumšo kalnu augstākās virsotnes slēpās mākoņos. Jūras sāļā smarža sajaucās ar priežu aromātu. Joršs aizvēra acis un sapņoja par jūru. Kaut viņš varētu tai pieskarties. Sajust uz sejas putu šļakatas. Sajust uz lūpām sāļumu. Viņš sapņoja par baltajiem viļņu kupriem. Ilgojās kuģot jūras plašumos, rāpties kalnos, šķērsot pilsētas, brist pāri upēm. Ilgojās sajust zem kājām zemes apaļumu, ejot arvien uz priekšu soli pēc soļa, dodoties noskaidrot, kāda tad īsti ir šī pasaule.

Piepeši rīta klusumu satricināja pūķa balss: — Ak, bezgodīgais jaunekli, kā gan tu spēji būt tik cietsirdīgs pret vecu, slimu pūķi un atstāt šīs duravas pusvirus stāvam, lai aukstie vēji iekšā brāztos un manus stīvos, reimatisma nomocītos kauliņus saldētu? Vai tu, nelaimīgais, vairs neatģiedi, ka caurvējā manu pauri sāpes kā cie­šas maigles žņaudzī?… Tu, bezsirdi, vairs neatgādājies, ka man kaitē tās dzestrās gaisa strāvas, kas pār slieksni pūš un mani saldē… Le­dainās strāvas no klinšu aizām, no mironīgām dzīlēm…

Elfs atvēra acis. Un skumji nopūtās. Reiz pirms trim gadiem viņš bija ieminējies, ka derētu nokāpt no kalniem un noskaidrot, kā jūra izskatās tuvumā. Nepaietu ne puse dienas, kad viņš jau būtu ticis līdz jūrai un atgriezies atpakaļ. Taču pūķis, par šo ieceri pa­dzirdējis, vaimanāja vienpadsmit dienas no vietas. No lielas rau­dāšanas, kam par iemeslu bija šausminošā doma, ka elfs varētu viņu pamest uz mūžīgiem laikiem, pūķim piemetās deguna blakus- dobumu iekaisums, kas pēcāk saasinājās un izsauca arī abu ausu iekaisumu, kurš savukārt izraisīja briesmīgus galvas reiboņus un no kura nabaga pūķis tā ari nekad vairs īsti neatlaba, — ausu vaina atgriezās atkal un atkal, īpaši vējainās dienās. Un tais brīžos, kad uzmācās reiboņi, pūķis jutās tā, it kā viņa kuņģis paceltos un iestrēgtu kaut kur starp rīkles galu un labo ausi, reizēm arī starp rīkles galu un kreiso ausi, bet biežāk tomēr tas iestrēga pie labās…

Joršs atkal nopūtās.

Bērnībā viņš bija devis zvērestu, ka vienmēr rūpēsies par pūķi. Vienmēr. Mūžīgi mūžos.

Tagad viņš laipni apvaicājās, vai pūķis nav izsalcis.

Par atbildi atskanēja ilgas gaudas, kas pauda garīgas ciešanas. Bezkaunīgais jautājums bija aizvainojis pūķi. Izsalcis? Viņš? Vai tad sasodītais elfs ir aizmirsis, ka nabaga pūķi nomoka smaganu nieze, slikta elpa, zarnu kūtrums, nelāgas atraugas un dūrēji otrajā, trešajā un sestajā labās puses starpribē, nemaz nerunājot par ža­gām? Kā gan viņš, nabaga vecais pūķis, tik daudzu ligu mocīts, varētu sajust izsalkumu? Šādas iedomas bija vienkārši smieklīgas un aizskarošas.

— Tātad brokastis tu nevēlies? — jautāja Joršs.

Šoreiz pūķa gaudas sadrebināja dzintara rūtis tā, ka gaismas atspīdumi uz sienām saviļņojās kā jūras bangas. Kā gan viņš, sa­sodītais elfs, spēj būt tik nekrietns, tik ļauns un ierosināt nabaga pūķim mērdēties badā? Ja viņš, nabaga pūķis, paliek bez ēdiena ilgāk par divām dienas divpadsmitdaļām, viņam starp kuņģi un barības vadu ikreiz sākas dīvainas kontrakcijas un šķiet, ka tur cits pēc cita pārsprāgst nelieli burbulīši, nemaz nerunājot par dū­rējiem piektajā, vienpadsmitajā un divdesmit sestajā kreisās pu­ses starpribē…