Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Rite ielavījās Bāreņu nama vienīgajā un kopīgajā guļamtelpā. Kādreiz šī šķībā un greizā ēka bija kalpojusi par aitu kūti. Pa šķir­bām dēļu sienās iespiedās rīta gaisma, — logu te nebija, bet durvju ailā bija iekārta veca aitāda. Telpā valdīja nelāgs un sasmacis gaiss, kurā jaucās pelējuma dvaka, nemazgātas cilvēkbērnu miesas smārds un mazliet godīgas un sastāvējušās aitu smakas, un jāat­zīst, ka tieši aitu smaka šajā izgarojumu jūklī bija vispieklājīgākā. Zemi sedza vienmērīgs siena klājums, un tas vienīgais šķīra aizmi­gušo bērnu augumus no saltā klona. Austošās saules staros virpu­ļoja putekļi. Rite aizkļuva līdz savai vietai starp Jomiru un ziemeļu sienu, kas bija mazliet mitrāka un mazliet vairāk satrunējusi nekā citas. Viņa apsedzās ar apmetni, kas naktīs aizstāja segu, pārslidi- nāja pirkstus apaļumiņam, kur jakas audumu izspīlēja otrā irbes oliņa, un laimīga aizvēra plakstiņus. Tūdaļ acu priekšā atausa aina ar princi un pūķi, taču šoreiz viņa šos tēlus nepadzina, ilgi vēroja un ļāva, lai tie piepilda prātu un sirdi.

Iztēles aina bija tik valdzinoša, ka rīta modinātājzvana skaņas, kaut arī gaidītas un iepriekš paredzētas, lika viņai nodrebēt. Bet ne jau viņa vienīgā nodrebēja, iedimdoties zvanam. No nemierī­gajiem sapņiem uztrūkās vairums bērnu. Jau pēc mirkļa visi gulē­tāji bija pielēkuši kājās. Cerības uz brokastīm, lai arī cik trūcīgas tās būtu, un apziņa, ka Hiēnas neizrādīs sajūsmu par kavēšanos, darīja visus ātrus un steidzīgus. Apmetņi tika veikli salocīti un nolikti uz klona grīdas stingri noteiktā secībā, — tāpat rīta sasauk- smes laikā bija jāsastājas arī pašiem bērniem. Siens jau bija aši savelts un saslaucīts kaktos, un bērni nostājās rindās. Viss nori­tēja zibenīgi, nepārmijot ne vārda, baidoties nepagūt. Aitāda, kas karājās priekšā durvīm, paslīdēja sāņus, un guļamtelpā ienāca Hiē­nas, — pēdējie un lēnīgākie no bērniem grūstīdamies steidzās uz savām vietām, bailēm aizžņaudzot elpu. Dragarna smaidīja kā vien­mēr. Viņa bija skaista. Vai varbūt pareizāk būtu teikt, ka viņa bijusi patiešām skaista pirms daudziem gadiem, taču saglabājusi skais­tumu kā paradumu un izturējās kā skaistule, lai gan patiesi skaista vairs nemaz nebija. Viņa bija maza auguma, ovālu seju. Mati bija sapīti neskaitāmās sīkās bizītēs, savīti krustu šķērsu un saņemti kopā uz pakauša, kur šo sarežģīto frizūru kopā saturēja sudraba sprādzes ar zaļiem akmeņiem. Šodien Dragarnai mugurā bija gaiši rožaina jaka ar tumšāk sārtiem izšuvumiem, kas mijās ar stikla pēr­līšu rakstiem. Svārki bija mazliet tumšāki par jaku, un to piesātinā­tais sārtums sakrita ar izšuvumu toni. Ap kaklu gluži kā bangojošu viļņu putas mirdzēja baltas mežģīnes. Strumacis bija daudz vecāks par sievu. Var jau būt, ka pagātnē viņam bijusi gudra cilvēka seja, varbūt viņš kādreiz pateicis vai izdarījis ko gudru, taču tagad aiz­mirstībā bija nogrimusi pat agrākās iespējamās gudrības ēna. Viņš vienkārši izskatījās pēc resna krupja, kurš nesakošļātu norijis mil­zīgu meloni un tagad jūtas gaužām apmierināts, ka spējis to pa­veikt. Strumača sejā pārmaiņus bija redzamas tikai divas izteiksmes: bezgalīga pašapmierinātība un absolūta un bezdibenīga garlaicība.

—   Labrīt, mīļie bērni, — sveicināja Dragarna. Strumacis tikai viegli pamāja ar galvu.

—   Labs rīts jums, godātā Dragarnas kundze un cienītais Stru­mača kungs, — korī atbildēja bērni.

Viens no mazākajiem sveicinātājiem frāzi nepabeidza kā nākas, jo sakāmo aprāva klepus lēkme. Dragarna uz mirkli bargi sarauca pieri, un klepus mocītais neveiksminieks tūdaļ centās savaldīties.

—   Jau atkal uzaususi jauna, brīnišķīga diena, kad varēsiet iepa­zīt sava labdara krietnumu, žēlsirdību, cēlumu, dāsnumu un iecie­tību. Varēsiet izjust, cik dižens ir jūsu labdaris. Mūsu labdaris. Mūsu visu vadonis un paraugs. Mūsu aizstāvis un sargs. Mēs visi mīlam…