Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs ērti apsēdās krātera malā zem ziedlapiņu lietus straumēm un ciešāk satvēra rokās nūju. Tā bija raupja un punaina. Savulaik tā bija piederējusi medniekam. Joršs aizvēra acis, un viņu pārskaloja atmiņas. Kopā ar atmiņām uzplūda skumjas. No paša mammas viņa atmiņā bija saglabājies vien tikko manāms gaismas atmirdzē- jums, smaida atspulgs, balss atskaņa. Vecomāti gan viņš atcerējās skaidri, un atmiņa vienlīdz labi bija saglabājusi gan viņas skum­jas, gan visu, ko viņa bija mācījusi. Un pēc tam nāca viņi, Sajra un Monsers, viņu abu prieks, viņu drosme…

Joršs atcerēdamies pasmaidīja, bet tad visam pāri vēlās skum­jas un smaids nozuda, līdzīgi kā pazūd zaļa zāle, iestājoties salam. Viņu pārņēma ilgas pēc draudzības, pēc mīļuma un vēl pēc kādas netveramas un netaustāmas jutoņas, ko bija grūti raksturot. To varētu nosaukt par gatavību pārsteigumam, par iepriekšnepare- dzamību. Kad tu, no rīta piecēlies, nezini, ko piedzīvosi līdz vaka­ram. Jo vienmēr var notikt viss iespējamais un neiespējamais.

Ik dienas var mīties bailes, cerības, izmisums, izsalkums, laime un prieks.

Taču tagad viņa dienas bija gluži vienādas no rīta līdz vakaram, gadu pēc gada, gan ziemu, gan vasaru, tās rindojās nebeidzamā un vienmuļā virknē, ziedlapiņu un sārtas pilnības aizpildītas.

Cerības kaut uz vissīkāko nepilnību ar katru dienu kļuva aiz­vien tālākas un nesasniedzamākas, kā mirāža. Pat atmiņas par dub­ļiem, lietu un mokošo izsalkumu viņu pildīja ilgām. Bet patiesībā Joršs ilgojās pēc viņiem — pēc Sajras un Monsera, pēc sievietes un vīrieša, kas viņu bija atraduši, izglābuši, pavadījuši tālajā ceļā un mīlējuši. Jā, patiešām, ja tā labi padomā, viņš nebūt neilgojās pēc nepilnībām.

Viņš ilgojās pēc Monsera un Sajras.

Viņš ilgojās pēc brīvības.

—    Ko dari, jaunekli? — apvaicājās pūķis.

—   Neko īpašu, — atbildēja elfs.

—   Tad jau tu tiklab ar to varētu nodarboties te, man blakām? Tad man nebūtu vientulībā jāsmok un mēs varētu arī kādu labu grāmatu palasīt, kaut arī mēs jau izlasītu pie malas nolikām to stāstu par daiļo princesi, kas apprecēja burvīgo princi, kurš ma­zotnē bija nozaudēts un svešu ļaužu uzaudzināts tā, ka visi do­māja, ka viņš nemaz nav karalisku asiņu…

Acīmredzot, kad pūķi nodzīvojuši vairāk par diviem gadu tūk­stošiem, to prāta spējas satriecoši sarūk. Katrā ziņā šis pūķis vairs neatcerējās pat savu vārdu. No visām vecuma plānprātības izpaus­mēm elfam šī bija šķitusi visbriesmīgākā. Taču tā viņš bija uzska­tījis tikai pašā sākumā, kad vēl nebija saskāries ar pūķa kaislību pret mīlestības romāniem. Ne jau visi romāni par mīlestību pū­ķim gāja pie sirds. Viņam derēja tikai visnejēdzīgākie.

—   Es te pabeigšu un tūlīt nākšu, — apsolīja elfs.

Tvaiki jau bija atmiekšķējuši pelējumu. Joršs sāka pamazīti- ņām tīstīt vaļā pergamenta vīstokli. Viņš ritināja to lēni un rūpīgi, visu ieziezdams ar mandeļu eļļu, lai varētu trauslās lapas nesabo­jātas atlipināt citu no citas.

Vēl mazliet, un būs salasāms virsraksts.

Pūķis, aizvainots un pacietību zaudējis, vēlreiz noprasīja, ar ko elfs tur nodarbojas. Bet Joršs 10513111 jau atšifrēja virsrakstu: Dracos, kas trešās rūnu dinastijas valodā nozīmēja Pūķi. Grāmata par pū­ķiem! Viņš vēl nekad nebija redzējis nevienu grāmatu par pūķiem.

Bibliotēkā glabājās piecsimt divdesmit trīs tūkstoši astoņsimt divdesmit sešas grāmatas, kurās aplūkotie jautājumi sniedzās no astronomijas līdz alķīmijai, no meteoroloģijas līdz ģeogrāfijai, tāpat neaizmirstot pamācības veiksmīgai zivju zvejai un melleņu konservēšanai spirtā, un starp šiem pieminētajiem tūkstošiem bija arī tūkstoš simt pieci sēņu ēdienu recepšu krājumi un astoņ­padsmit tūkstoši četrsimt trīsdesmit seši mīlas romāni, kas visi kā viens varētu sacensties par gadu tūkstoša vismuļķīgākā sacerējuma titulu. Taču nebija itin nevienas grāmatas par pūķiem.

Sākumā brīnījies, vēlāk Joršs bija sapratis. Bibliotēkā droši vien bija glabājies dučiem vai pat simtiem grāmatu par pūķiem, taču kāda noslēpumaina un neizdibināma iemesla dēļ pūķis nebija gri­bējis, lai kāds varētu tās izlasīt, un tāpēc bija visas iznīcinājis.

Pūķis atsāka vienmuļās žēlabas par mokošo vientulību, vēder­graizēm un dūrēju kreiso sānu piektajā starpribē, kas pa mugur­kaulu izplatoties līdz pat simt piecdesmit septītajam skriemelim… Bet tad viņš aizmiga, un bibliotēku piepildīja rāma krākšana.

"Pūķiem (Dragosaurus Igniforus) ir simt piecdesmit seši mugur­kaula skriemeļi," vēstīja pirmais grāmatas teikums. Trešās rūnu dinastijas rakstu zīmju atšifrēšana Joršam nevedās pārāk raiti, tomēr pamazām vārdu pa vārdam viņš lasīja tālāk.

Trešā nodaļa