Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Joršs uzdrošinājās iebilst, ka viņam gan allaž liecies, ka pūķiem ir tikai divdesmit četri pāri ribu. Bet pūķis sāka raudāt, jo neviens vinu nemīlot.

Elfs smagi apsēdās zemē un satvēra galvu rokās. Tad atcerējās savu zvērestu: viņš vienmēr rūpēsies par pūķi, vienmēr! Viņš piecēlās, vispirms piepildīja trauku ar sārtām zemenēm, tām pāri uzbēra saujiņu sārtu vīnogu un pievienoja šķēli sārtas melones, cerēdams, ka šis salikums tiks atzīts par labu. Žēlabas aprāvās. Salikums bija atzīts par labu. Sārtā krāsa vienmēr iedarbojās. Durvis bija pali­kušas vaļā, un no āra ieplūda vēja brāzma, ko telpas izliekums pārveidoja par maigu dvesmu, kura lika ieskanēties pie griestiem piestiprinātajām stabulēm. Alu piepildīja maiga melodija.

Viss bija tik sasodīti pilnīgs.

Pēc brokastīm pūķis atkal iesnaudās, un viņa krākšana pār­māca mūziku.

Beidzot varēja mierīgi palasīt. Jau trīspadsmit gadu Joršs bija pavadījis, gandrīz nekad neiziedams no bibliotēkas, kur mājoja kopā ar neskaitāmiem tauriņiem un pūķi, kurš bija bezdibenīgas garlaicības iemiesojums un kura prāts gāja mazumā dienu no die­nas, aizklīstot vecišķa saguruma labirintos un atstājot aiz sevis vie­nīgi arvien lielāku īgnumu un untumainību.

Toties Joršs varēja lasīt. It visas zinības, ko reiz bija izdibinājusi un sakrājusi cilvēce un elfu cilts, seno karaļvalstu vēsture, dižāko valdnieku vārdi, vēstījumi par orku postošo iebrukumu, tāpat it visas herboloģijas, astronomijas un fizikas gudrības glabājās šajā bibliotēkā. Grāmatu pēc grāmatas, plauktu pēc plaukta Joršs bija lasījis, pētījis, kārtojis un kataloģizējis, apgūdams telpu pēc telpas, stalaktītu pēc stalaktīta. Droši vien itin neviens ne no elfu cilts, ne vēl jo vairāk no cilvēku dzimuma nekad nebija pat attāli tuvo­jies viņa zināšanu līmenim. Varbūt pat tai tālajā un laimīgajā zelta laikmetā, kad gudrie vīri te ieradās tik kuplā skaitā, ka bija nepie­ciešams aizliegt spļaudīties, bibliotēkā nebija valdījusi tik ideāla kārtība. Sakārtots vēl nebija tikai pēdējais plaukts, kas atradās pavisam niecīgā kambarītī pašā bibliotēkas dienvidgalā, vistālāk no lielās zāles, kurā krāca pūķis. Šī niecīgā telpa bija tik šaura, un stalaktīti un stalagmīti tajā slējās tik cicši cits pie cita, ka pat Joršs tajā tik tikko spēja iespraukties.

Pārliecinājies, ka pūķis guļ, Joršs devās uz šo kambari, pa ceļam saceldams tauriņu mākoņus, kas iztraucēti uzvirpuļoja ap ziedu pilnajiem vlteņiem. Vienīgajā plauktā glabājās kāda vēstures grā­mata, dižā Ardvina kārtējā biogrāfija un kāds darbs par zooloģiju, taču tas acīmredzot bija veltīts izdomātiem dzīvniekiem, jo uz vāka bija uzzīmēta tāda kā kārna, dzeltenbrūni plankumaina govs ar neiedomājami garu kaklu un vēl kāds dīvains, pelēks radījums ar garum garu, līdz pakausim augšup atliektu degunu un milzonīgām, plandošām ausīm. Vēl te bija novietoti ierastie elfu astronomijas pētījumi, kāda cilvēku astroloģijas grāmata un vecs pergamenta ritulis, ko pelējums bija sabojājis tiktāl, ka tas bija pārvērties par neatritināmu un nesalasāmu salipušu vīstokli. Trīspadsmit gadus veikdams bibliotekāra pienākumus, Joršs bija iemācījies restaurēt senos pergamentus, un šim darbam bija nepieciešams tikai laiks, tvaiki un saldo mandeļu eļļa. Tas viss bija pieejams neierobežotā daudzumā: bibliotēku apsildīja pazemes vulkāna garaiņi, saldās mandeles auga pie bibliotēkas rietumu sienas, bet laika Joršam bija tik daudz, ka viņš nezināja, ko ar to iesākt, un ikviena nodarbe, kas palīdzēja to aizpildīt, bija īsta svētība. Joršs klusībā prātoja, ko gan viņš iesāks, kad viss lasāmais tūdaļ būs izlasīts, viss izzinā­mais izzināts, viss kārtojamais un kataloģizējamais sakārtots un iegrāmatots. Kā gan viņš spēs aizvadīt garās dienas, kā spēs neno­slīkt: skumjās? Bieži vien viņam vajadzēja pielikt visus spēkus, lai domas netrauktos pie mednieka un sievietes. Kas zina, vai viņi vēl dzīvi. Droši vien abi apprecējušies. Varbūt viņiem ir bērni, un varbūt viņi tiem stāstījuši par Joršu. Varbūt viņi tikai gaida, līdz bērni paaugsies, un tad visi ieradīsies viņu apciemot. Bet varbūt viņi nav varējuši nevienam stāstīt, ka iepazinuši īstu elfu. Un var­būt arī viņiem ir pārāk bīstami atgriezties šurp. Varbūt Joršs par mednieku un sievieti nekad vairs neko neuzzinās.

Nedrīkstēja par viņiem domāt. Tas bija pārlieku sāpīgi.

Elfs ķērās pie darba. Vispirms pamērcējis sapelējušo pergamenta rituli mandeļu eļļā, viņš to uzsprauda uz nūjas un pastiepa virs krātera. Viņš nebija piesējis pergamentu pie nūjas, jo, kaut arī ne­spēja ar domas spēku likt priekšmetiem pacelties un turēties gaisā, viņam tomēr bija pa spēkam noturēt tos līdzsvarā. Tvaika mutuļi kāpa augšup un sitās sejā. Tagad vajadzēja tikai nogaidīt.