Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Cilvēki devās prom pa seno ceļu, un suns viņiem sekoja. Stāvā­kajās vietās mednieks sniedza Sajrai roku, lai viņa nejauši nepa- kluptu. Bet vēlāk turēja viņu aiz rokas arī tad, kad nebija jāpārvar ne stāvumi, ne bedres. Sajra savu roku neatrāva. Suns, ar dzīvi visnotaļ apmierināts, tecēja nopakaļ.

—   Ja tu vēlies, par to zeltu, ko mums iedeva pūķis, mēs varētu nopirkt zemes gabalu un dzīvot tur laimīgi, — piedāvāja vīrietis.

Sieviete neatbildēja.

—    Mums būtu vīnadārzs un kāds labības lauks. Un arī vālītes varētu audzēt.

Sieviete apstājās.

—   Un dažas vistiņas, — viņa ierosināja.

Vīrietis laimīgi pasmaidīja un saspieda viņas plaukstu.

Klusēdami viņi gāja tālāk.

Viņi jau gandrīz bija sasnieguši kalna pakāji, kad vīrietis atkal ierunājās.

—    Zini, šorīt, kad uzausa gaisma un apspīdēja tevi, es… nu, ē… gribēju tev teikt… lūgt tev… nu, ka es… tu… tas ir, hmmm, mēs… mēs varētu… vienkārši es domāju… Tu taču zini, cik skaisti ir, kad debesis rītausmā kļūst sārtas… es gribēju teikt, ja mums piedzimst meita, mēs varam viņu saukt par Rītausmu.

Arī tagad sieviete neatrāva roku.

—   Tas ir skaists vārds, — viņa, bikli smaidot, piekrita. Tad brīdi apdomājās un izlaboja: — Ja mums piedzimtu meita, mēs varētu viņu nosaukt par Rītausmu.

Viņa veikli izvairījās no viegla spēriena pa stilbiem un iesmēj ās.

Tad viņi apskāvās. Un ilgi stāvēja viens otra skavās. Sajuz­dami otra auguma siltumu. Sajuzdami otra matus uz savas sejas.

Debesu gaisma plūda pār viņiem, un viņi tā stāvēja ilgi, jo jau kopš pirmā brīža, kad bija viens otru ieraudzījuši, bija gribējuši tā sakļauties apskāvienā.

Otrā grāmata PĒDĒJAIS PŪĶIS

Pirmā nodaļa

Rite apsēdās uz baļķēna. Un ieelpoja vēso gaisu. Viņa vēroja ko­kus ielejas dziļumā. Lapas pamazām sāka dzeltēt. Austošās saules staros pļavā mirdzēja agra rudens pēdējie ziedi. Te bija tās sīkās puķī­tes, ko mamma sauca par karaļpodziņām, un arī tās zilās, kas atgā­dināja mazus zvaniņus, un vēl tādas kā iesārtas, mīkstas bumbiņas.

Tuvojās rudens. Un tas nozīmēja, ka drīz būs klāt arī ziema. Vispirms rudens, tad ziema. Tas bija nemainīgs likums.

Rudens: mazliet kastaņu, gandrīz nemaz kukurūzas putras, daži āboli, aukstas kājas un puņķains deguns.

Ziema: nemaz kastaņu, gandrīz nemaz kukurūzas putras, neviena ābola, ledainas kājas, bet deguns tik puņķains, ka nevar paelpot, iesnas noiet lejā un pārvēršas par klepu. Ziemā sasildīties varēja ar malku. Ne jau malku dedzinot, nē, tas bija aizliegts, bet malku skaldot. Ja vicināja cirvi labi ilgi, saskaldīja vienu koku, tad nā­kamo, tad vēl un vēl, pēc kāda laika sāpēja mugura un rokas, uz plaukstām uzmetās tulznas, toties vismaz kādu brīdi vairs tik ļoti nemocīja aukstums. Pēc tam aukstums atgriezās un arī tulznas uz plaukstām palika.

Ja ziemā nedabūji galu, pienāca pavasaris. Un tad vajadzēja stai­gāt pa apkārtējām lauku saimniecībām darbos, — barot lopus, labot žogus, ganīt govis, un tas bija labi, jo kādu olu un drusku piena jau vienmēr varēja nočiept, tikai vajadzēja būt veikliem, jo visas šīs saimniecības atradās Daligaras grāfistē, bet Daligaras grāfistē

visas zādzības, pat ja guvums bija tikai viena ola, rika sodītas ar divdesmit rungas sitieniem. Viņi skaitīt neprata, bet zināja, ka divdesmit nozīmē vienu rungas sitienu par katru bērna pirkstu, — vispirms tika rēķināti roku un pēc tam kāju pirksti. Kalai bija par vienu pirkstu mazāk, jo viņa, malku skaldot, reiz bija nepareizi notēmējusi cirvja cirtienu, — tā nu, kad sodīja Kalu, viņa saņēma par vienu sitienu mazāk.

Vasarā ar savām asinīm vajadzēja barot gan utis, gan odus, to­ties bija tik daudz zogamu labumu, ka šo to nepamanīti nočiept spēja visi, pat vislempīgākie jauniņie, tie, kuri bija atvesti nesen un vēl mēdza raudāt.

Ret viņa pati bija veikla. Viņu neviens nebija pieķēris zogam. Vismaz pēdējā gada laikā ne. Pirms diviem gadiem, kad viņa tikko bija ieradusies Bāreņu namā, tad gan viņu pieķēra trīs reizes, bet tolaik jau viņa vēl bija maza. Tūļīga kā jau visi sīkaļas. Un pa galvu viņai vienmēr jaucās domas par tēti un mammu. Bet labam zag­lim ir jāprot sakoncentrēties. Ja tu visu laiku domā par savu tēti, savu mammu un vecajām mājām, tad nekāda koncentrēšanās ne­sanāk. Bet arī tad, kad viņa centās izdzīt tēti un mammu no prāta, pietika tikai iedomāties savu sārti zaļo koka laiviņu vai lupatu lelli, lai acīs uzreiz saskrietu asaras. Bet tagad viss bija kārtībā. Tagad viņa prata sakoncentrēties. Un neviens nevarēja viņu pieķert.