Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

— Šis ir vulkāns, vai ne? — Mazais elfs beidzot bija atguvis runas spējas. — Garaiņu vulkāns. Tvaiki kāpj augšup no Zemes centra, te izplūst ārā, kāpj vēl augstāk un aptumšo debesis, tad pār­vēršas par mākoņiem un nolīst lejā kā lietus.

Viņš uzlūkoja pārējos. Viņa seja staroja: tagad viņš zināja.

—   Re, kāpēc ir tik tumšs un pārāk daudz līst! — viņš aizrautīgi skaidroja. — Pietiktu pabīdīt sāņus šo milzīgo akmens bluķi un aizsprostot ar to krāteri. Tad drīz viss atkal būtu tāpat kā agrāk. Pārmaiņus spīdētu saule un lītu lietus. Vairs nepludotu dubļi. Starp citu, šis akmens bluķis izskatās taisni kā radīts krāterim. Visi sānu iedobumi un izvirzījumi sakrīt ar krātera malām.

Mazais elfs apmeta vēl vienu līkumu ap klintsbluķi un krāteri.

—   Jā, tiešām sakrīt! Pat akmens dzīslojums precīzi atbilst!

Tad elfs apklusa. Pētnieka interesi nomainīja sašutums.

—    Agrāk krāteri sedza milzīgais klintsbluķis! Tieši tu izvilki šo korķi! — viņš teica pūķim. — Tu atvēri vulkānu! — Nu mazā elfa dusmas vairs nebija valdāmas. — Kā tu varēji rīkoties tik muļķīgi? Tevis dēļ daudzus gadus visi slīkst lietū un dubļos! Tevis dēļ jo­projām jāmokās lietū un dubļos!

—   Vēl viens smalkjūtības iemiesojums, — nomurmināja Mon­sers. Un jau skaļāk piekodināja: — Paejiet nostāk no viņa rīkles! Vai tiešām nesaprotat, ka ar mums būs cauri, ja viņš sāks spļaut uguni?

Taču likās, ka pūķis nav noskaņots viņus iznīcināt. Droši vien tikai jaunībā pūķi ir briesmīgi, bet šis bija gaužām vecs pūķis. Gaužām vecs, pārguris un izmisis. Viņš atkal iegaudojās, iekaucās, iešņukstējās, no jauna sadrebinot stalaktītus. Suns, klusi smilk­stot, centās viņu mierināt.

Sieviete nezaudēja savaldību. Viņa piegāja pie pūķa un uzdro­šinājās pieskarties tā ķepai. — Tas nekas, nekas. Viss būs labi. Tūlīt mēs visu nokārtosim. Nebaidies. Labāk pastāsti mums, kas notika. Citādi mēs neko nesaprotam. Labāk stāsti no paša sākuma.

Kaucieni un šņuksti pamazām noklusa. Stalaktīti pārstāja dre­bēt. Pūķis vēl brītiņu klusi činkstēja un tad sāka stāstīt.

Trīspadsmitā nodaļa

—    Es iepazinu šo vietu senos aizlaikos, vēl bērns būdams, — pūķis uzsāka stāstu.

—    Pūķa mazulis, — izlaboja mednieks.

—    Nesen piedzimis, — piebilda elfs.

—   Tie bija laiki, kad man vēl bija vārds. Tagad tas no manas atmiņas ir izslīdējis, jo jau daudzus gadsimtus neviens, itin neviens nav to pār lūpām dvesis. Es atkļuvu līdz šai vietai, jo teitan vis­dārgākie pasaules dārgumi glabājas, — turpināja pūķis.

—   Tiešām? — ieinteresēti iejautājās Monsers. — Dārgumi? Kur tad tie ir?

—   Te visrinkī.

Mednieks aplaida skatienu visapkārt un redzēja tikai stalaktī­tus un tīmekļus.

—    Vai otrās rūnu dinastijas laiku zirnekļi tiek uzskatīti par lielu vērtību?— viņš vīlies noprasīja.

—    Paveries nu! — teica pūķis. Viņš pievilka pilnus vaigus un maigi uzpūta. Gadsimtiem krājušies putekļi un zirnekļu tīkli aizli­doja, atklājot skatienam miljoniem grāmatu. — Šī bija otrās rūnu dinastijas lielā bibliotēka. Šis bija gudrības templis. Un te uzvedās, kā templī pieklājas — klusi un nespļaudoties. Un pirms ienāk­šanas katrs tīri mazgāja rokas un notrauca pīšļus no apaviem. Un, lai visi patiesi uzvestos kā pieklājas, kārtību te vienmēr uzraudzīja pūķi. Tādēļ ari tas uzraksts par pūķiem. Te glabājās vislielākais zinību sakopojums. Bet tad cilvēki zaudēja rakstību. Aizmirsa, kā burti kopā vārdos sasaucami. Barbariskums pārplūdināja zemi. Izdzisa pat atmiņas par šo vietu. Daudzi vairs neticēja, ka šāda gudrības svētnīca pastāvējusi, bet es paļāvos uz saviem spārniem un visbeidzot to atradu. Kad nonācu šeit, liels bija mans prieks. Visas pasaules grāmatas tika man vienam. Vēl tagad asaras kāpj man acīs, to atceroties.

—    Kad jutu, ka vecums tuvojas un manus spēkus sagrauž, — pūķis turpināja, — kad mana uguns vairs neaizsvilās un spārni nepletās, un pat savu vārdu vairs nespēju atminēties, es te ierīko­jos uz dzīvi. Biju pārāk vecs un noguris, lai lidotu.

Pūķis nopūtās un stāstīja tālāk: — Kā glābiņš no bada man bija vien saujiņa zelta pupu, kas bija aizķērušās manas tarbas pašā dibenā. Tās es biju salasījis tālā novadā, kur saule silda karsti un lietus līst aumaļām. Un sapratu, ka dzīvs palikšu vienīgi tad, ja audzēšu pupas, bet pupām siltuma un ūdens vajag krietni vairāk, nekā atrodams šai kalngalā. Bet kalns šis ir vulkāns. Es pabīdīju sāņus lielo akmeni, lai tīkams siltums un tīkami tvaiki sildītu ma­nus kaulus un manas pupas, jo tā mani vecie kauli nesmeldz un pupas aug griezdamās.

Pūķis atkal nopūtās. — Jau pašā sākumā man radās aizdomas, ka tvaiki, kas kāpj gaisā, aiztumšo debesis un padara Zemi aukstu, tomēr pārāk grūti bija aizdarīt krāteri, lai lemtu sevi nāvei no auk­stuma un bada. Jo nebūtu man tad vairs ko likt uz zoba un sasaltu es gluži stīvs.

—    Bet tevis dēļ taču izcēlās posts un bads! — sašutis izsaucās mazais elfs, kamēr mednieks centās viņu pavilkt nostāk no pūķa nāsīm.

Pūķis atkal iešņukstējās. Bet tagad viņa raudas skanēja klusi. Stalaktīti neiedrebējās.