Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

Durvju vērtnes bija milzīgas — kā savs pusducis troļļu, kas sakāpuši cits citam uz pleciem. Tās bija pavērušās ar griezīgu čerkstoņu, atklājot aiz sevis iespaidīgu apmēru zāli, kur stalaktītu un stalagmītu saišķi un ķekari stiepās cits citam pretī, satikās un savienojās, radot nepārskatāmus gaismu un ēnu režģus. Pūķis tu­pēja zāles pašā vidū. Gaisma krita no augšienes, tā sūcās iekšā pa neskaitāmiem maziem lodziņiem ar plānām dzintara rūtīm, kas visam piešķīra silti zeltainu mirdzumu.

—    Kāda liga jūs ķērusi, ak netīkamie svešļaudis, ka līdz manām namdurvīm ceļu mērojuši, par traucēkli man uzklupuši un šo kaln- gaļu rāmo mieru iztraucējuši esat?

Atskanot pūķa balsij, viņi pārsteigumā un izbīlī nodrebēja. Tad, atjēgusies no pirmā mirkļa apstulbuma, saskatījās, kā pūlē­damies saprast, kuram no trijotnes pienāktos atbildēt kalna vir­sotnes saimniekam.

Pirmais drosmi saņēma Monsers: — Redziet, godātais kungs, es esmu cilvēks, un viņš ir elfs…

—   Neviens zem saules nav pilnīgs, — cēlsirdīgi atteica pūķis, kuru šis paziņojums itin nemaz nebija iespaidojis. — Ne jau visām dzīvajām būtnēm tiek laime piedzimt par pūķi, kas ir labākā no dabas formām… — viņš iecietīgi piebilda.

Pūķa pārtraukts, Monsers mirkli apjucis klusēja, tad norija sie­kalas, dziļi ievilka elpu un turpināja: — Viņu, es domāju mazo elfu, sauc Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

Arī šī vēsts pūķi neieinteresēja.

—    Lūgtum jo stingri ievērot noliegumu kraukāties un spļau­dīties, — viņš aizrādīja.

—    Es nekraukājos. Tas bija viņa vārds. Bet viņa tēvu sauca Gornonbenmaijergulds.

—   Katram ir savs vārds, — vēl vienaldzīgāk atteica pūķis.

Iestājās mulss klusums. Te un tagad taču bija jāpiepildās likte­nim, taču tas laikam bija noklīdis pa ceļam uz šo vietu.

Jorškrunskvarkljolnerstrinks mēģināja vēlreiz uzsākt sarunu: — Mēs izlasījām pareģojumu, kurā bija runāts arī par jums, nej… nē, ekselence.

—    Kurš to pravietojumu dvesis pār lūpām?

—   Otrās rūnu dinastijas cilvēki Daligaras pilsētā.

—   Grūtāka par grūtu ir nākamības pareģošanas māksla, un man nav gadījies dzirdēt, ka cilvēkiem šai mākslā jel kad būtu sekmējies. Vienmēr par ģeķi ticis saukts tas, kurš akmens sienā kaltus ķeburus par ticības vērtiem atzinis. Tāpēc, kungi, esiet tik laipnīgi un no savas klātienes mani atbrīvojiet, un jo ātrāki šo vietu pametiet, — savu sakāmo nobeidza pūķis.

Durvis aizcirtās. Troksnis bija apdullinošs, un no stāvās klints pat novēlās daži satricinājuma izkustināti akmeņi, un trijotnei vaja­dzēja palēkt sāņus. Tīd atkal iestājās klusums.

—    Kā viņš runā? Ko viņš vispār teica?— noprasīja Monsers.

—   Viņš teica, ka pareģojums ir tīrās blēņas un ka mums ir jāiet prom, — saprotamākā valodā iztulkoja mazais elfs. Likās, viņu atkal pievārējis bezgalīgs nogurums. Viņš smagi apsēdās uz liela akmens. Suns pienāca un nolaizīja viņam seju.

Arī vīrietis likās pārakmeņojies. Viņš nosēdās tāpat zemē. Sa­ķēris galvu rokās.

Tikai sieviete, domās iegrimusi, palika stāvam.

—    Kā viņš varēja zināt, ka pareģojums ir iekalts akmens mūrī? — viņa beidzot jautāja. — Daudz ticamāka būtu iespēja, ka tas izla­sāms uz pergamenta, koka dēlīša, vairoga vai svētbildes. Uz tādām vietām taču raksta daudz biežāk.

Sieviete pieliecās, satvēra akmeni un no visa spēka trieca pret durvīm.

—   Ei, tu! — viņa iesaucās pilnā rīklē. — Taisi vaļā durvis, ja negribi, lai mēs tās izgāžam no eņģēm!

—   Tu esi traka? Tev apnicis dzīvot?

—    Nē, taisni otrādi, es negribu mirt. Mēs esam uzrāpušies kalnā, kuru var sasniegt tikai pa upi, kas ir pārāk strauja, lai varētu do­ties atpakaļ pret tecējumu, bet pa straumei mūs sagaida nepār­varams ūdenskritums. Ja no šejienes projām ved vēl kāds ceļš, tad tas sākas tā mūdža midzenī, tāpēc ir vērts izmēģināt laimi. Citādi mēs te paliksim uz mūžīgiem laikiem, līdz mūsu līķus saknābās kraukļi. Ja jau esam nonākuši tik tālu, atkāpties vairs nevaram. Te nu mēs esam un tā vai citādi mēģināsim pūķi pieveikt.

—    Pieveikt? Pietiks ar vienu viņa astes zvēlienu, lai no mums paliktu slapja vieta!

Bet sieviete mednieka vārdos neklausījās. Viņa tuvojās dur­vīm un šoreiz trieca pret tām elfa cirvi. Skaidas pašķīda uz visām pusēm. — Ei! — viņa atkal iesaucās. — Es runāju ar tevi!

Durvis pavērās, bet šoreiz tikai pāris plaukstu platā spraugā.

—    Kā tu uzdrīksties… — pūķis uzsāka sakāmo, bet sieviete viņu pārtrauca.

—   Tu par pareģojumu jau zināji, vai ne?

—   Šis tas līdz manām ausīm bija nonācis, — pūķis izvairīgi atzina, — taču tam nav nekādas nozīmes.

—       Vai tu baidies? — jautāja sieviete. — Mūsu ierašanās tevi ir izbiedējusi. Bet kā gan mēs varam tevi apdraudēt? Saki, kas tevi biedē? Mēs to nezinām. Man šķiet pārāk dīvaini, ka tu neizrādi ne drusku ziņkāri…

—    Ne drusku ziņkāres, — automātiski izlaboja mazais elfs.

Sieviete uzmeta viņam iznīcinošu skatienu.

—   Man šķiet pārāk dīvaini, ka tu neizrādi ne drusku ziņkāres. Kur tad leģendārā pūķu viesmīlība? Tu pat neuzaicināji mūs ienākt!

—   Sirms vecums pienācis, — sāka taisnoties pūķis. — Un lauzējs iemeties manu pēdu kaulos…