Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—    Vecāmāte apgalvoja taisni pretējo. Burvju spējas visiem nepiemīt vienādā mērā, dažiem to ir vairāk, dažiem mazāk. Un vecāmāte teica, ka mans tētis bijis no maģijas vistālākais elfs, kādu viņai jebkad gadījies sastapt. Viņa apgalvoja, ka visa tēta maģija izpaudusies tikai un vienīgi kā spēja iekurt uguni. Un arī to pašu viņš spējis vienīgi tad, kad bijis labā omā un vējš pūtis no parei­zās puses. Bet vecāmāte prata arī uzvārīt ūdeni bez uguns un ar pļavu zālītēm nodzīt kārpas.

—    Bet kā tad tavs tēvs spēja to ciemu padarīt bagātu un sati­cīgu? Kā viņš spēja panākt, lai tur izbeidzas lietavas?

—    Nezinu gan. Tas viss izklausās pilnīgi neticami.

Nu jau kalnu ēna viņus ieskāva no visām pusēm. Upe plūda cauri dziļai aizai.

Klinšainie krasti slējās stāvus gaisā galvu reibinošos augstumos. Debesis tālu augšā bija pārvērtušās par gaišu eju, kas stiepās līdz­tekus upei un ko no abām pusēm ierobežoja akmens sienas.

Visbeidzot uz augstākās no divām sienām viņi saskatīja smailu pacēlumu, kas varēja būt gan asāka klinšu virsotne, gan ēka. Taču par to, vai šī ir īstā vieta, neļāva šaubīties resna dūmu grīste, kas vijās augšup no kalna gala, un sienā milzīgiem burtiem iecirstais uzraksts:

hlc sunt dracos.

Šeit ir pūķi. Otrās rūnu laikmeta dinastijas rakstu zīmes. Mazais elfs pārliecināti apgalvoja, ka viņi ir nonākuši pareizajā vietā.

Straume bija ātra, taču laiviņai bija izturīgs airis, un vīrietim pēc kārtīgas pacīkstēšanās ar ūdeņiem tomēr izdevās pietuvoties krastam un apmest virves cilpu ap kādu klintsradzi. Virve nostie­pās, laiva strauji sametās sāņus un iegriezās aiz klints izvirzījuma.

Tās priekšgals iestrēga krūma zaros. Aizslēpusies aiz krūma bija pavisam šaura — ne platāka par soli vai diviem — akmeņaina krasta josla, kur bija iespējams izkāpt no laivas. Šī bija vienīgā piestāšanai piemērotā vieta visas aizas garumā. Tepat sākās arī šauras un stāvas gaišajās klintīs iecirstas kāpnes.

Mazais elfs izvilka karti un brīdi to pētīja.

— Es sapratu, ko nozīmē tā zīme virs upes. Tur tālāk ir ūdens­kritums. Es pat varu saklausīt tā krākšanu. Atpakaļ pret straumi mēs netiekam, bet priekšā ir ūdenskritums. Tātad jākāpj augšā pa kāpnēm!

Un viņi uzsāka augšupceļu. Pakāpieni bija šauri un stāvi. Vie­tām tie bija nodrupuši. Bet citus mitras sūnas bija padarījušas slidenus un bīstamus. Kad viņi bija rāpušies jau vairākas stundas, parādījās saule. Nu viņi bija tikuši pietiekami augstu, lai varētu saskatīt arī ūdenskritumu: tā bija milzīga stāvus krītoša ūdens siena, virs kuras saules staros zvīļoja varavīksne. Nogurums kļuva mo­košs. Viņi arvien biežāk piestāja atvilkt elpu. Kad beidzot kāpnes bija galā, jau bija aizritējušas pirmās pēcpusdienas stundas. Aiz Tumšajiem kalniem pletās plašs līdzenums, bet aiz tā bija redzama gara, zila josla, kuru no debesīm nošķīra apvāršņa līnija. Jūra! Viņi bija ieraudzījuši jūru! Mazais elfs atkal atguva drosmi. Arī nogu­rums pagaisa. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, bija ieraudzījis jūru. Un tepat bija klintī iekaltais uzraksts:

HlC SUNT DRACOS.

Šai vietā taka meta līkumu un stiepās pretī lielajai klints smai­lei, kura — kā tagad varēja skaidri saredzēt — bija izdobta no iekšpuses un pārvērsta par ēku. Klints virsotne nozuda biezā zemu mākoņu gredzenā.

Mazais elfs bija to paveicis. Viņš bija nonācis pie mērķa.

Vīrietis turēja rokās nospriegotu loku, no kura bulta bija ga­tava atrauties kuru katru mirkli. Sieviete bija sažņaugusi rokās nelielo cirvīti. Arī suns izskatījās manāmi satraukts un aizdomu pilns ošņāja gaisu.

Mazulis piegāja tuvāk klints sienai. Tajā bija redzamas milzīgas durvis, bet tām līdzās iekalti uzraksti. Tie bija pirmās rūnu dinas­tijas laiku burti.

—    Kas tur rakstīts? — jautāja vīrietis.

Mazais elfs ņēmās atšifrēt rakstu zīmes. Viņu smacēja bailes, un tomēr vienlaikus viņā kūsāja gavilējošs prieks. Viņa liktenis tūlīt piepildīsies. Viņš stāvēja sava likteņa priekšā.

—    Proi… betur proibetur… sputaz■■■ zel… lis. Aizliegts spļau­dīties.

—    Aizliegts spļaudīties? Tas nav iespējams. Tu esi pārliecināts?

—   Jā. — Arī Joršs izskatījās apmulsis.

—   Tas tak nav iespējams! Mēs šķērsojām puspasaules, gandrīz izlaidām garu uz tām nolādētajām kāpnēm…

—   Tās kāpnes nemaz nebija tik briesmīgas!

—   Tāpēc, ka es tevi nesu rokās! Bet es kāpu pats savām kā­jām, un pakāpienu bija vairāk nekā ūdens pilienu jūrā. Un visas šīs mokas tikai tāpēc, lai izlasītu, ka te aizliegts spļaudīties? Vai tad te nebija jābūt kaut kādam lokam, nākotnei, jauna pavasara sau­lei? Paskaties, kas vēl tur rakstīts. Tur to ķeburu ir krietni vairāk.

—    Aizliegts spļaudīties, skraidīt, grūžot un skaļi sarunāties, — nolasīja elfs. — Pirms iešanas iekšā obligāti jānomazgā rokas, — viņš piebilda.

Tai mirklī durvis atvērās un parādījās pūķis.

Divpadsmitā nodaļa

Pūķis izskatījās stipri neapmierināts.

Tas hija ļoti vecs, un nav viegli saprast pūķu sejas izteiksmes — sevišķi, ja pūķis ir ļoti vecs un turklāt tas ir pirmais pūķis, ko gadījies sastapt, tomēr bija acīm redzams, ka šis pūķis ir stipri ne­apmierināts.