Pēdējais elfs. Pēdējais pūķis

—   Skaists. Jā. Lai gan mana vecāmāte arī nekad nevienu trolli nebija redzējusi. Viņa jau nevarēja zināt, cik troļļi skaisti. Zini, kā viņa teica? Viņa teica, ka pirmais trollis, ko ieraugi, vienmēr ir arī pēdējais. Kas zina, ko tas nozīmē. Droši vien viņa gribēja teikt, ka troļļu pasaulē ir maz un jāpriecājas, ja dzīves laikā ieraugi kaut vienu! Tātad tā ir liela veiksme dabūt redzēt trolli! Cik es esmu laimīgs. laimīgs. Jo es ne tikai esmu saticis trolli, bet esmu dabūjis redzēt tik skaistu trolli. Jo tu esi skaists.

—    S… š… škaišc?— izsvepstēja trollis.

—    Vai tā ir taisnība, ka tu vienmēr klejo apkārt un nekad neap­stājies? — turpināja mazais elfs. — Vai taisnība, ka tu esi redzējis pasauli? Visu pasauli, arī to, kas ir aiz pakalniem? Tu taču esi redzē­jis arī jūru? Ir taču taisnība, ka jūra pastāv? Nu, zini, tas lielais ūdens, kas plešas uz visām pusēm kā milzīga pļava, bet kurā zāles vietā ir ūdens. Droši vien ir brīnišķīgi būt trollim. Tas noteikti ir ļoti skaisti.

—    S… š… škaišti? — stostījās trollis.

—   Jā, ļoti skaisti. Es jūtos pagodināts, ka man laimējies ar tevi iepazīties. Mani sauc Jorškrunskvarkljolnerstrinks.

—    Man žēl, ka tu kāšļā. Saki vēļ, ka troļļs i škaišc.

Tu esi ļoti skaists. Ļoti skaists. ļo-ti-ļo-t1-skaists, — mazais elfs bija skaistuma apburts. Viņa balss skanēja arvien sap-

naināk. — Un tik liels. Droši vien ir tik skaisti būt tik lielam.

Mazā elfa balss bija maiga un glāstoša kā pavasara vējiņš. Tās sanošais maigums ieplūda katra dvēselē un glāstīja to, un auklēja.

—    Eļfs i ņammīgs, bet šitaš eļfs runā, ka eš i š… š… škaišc.

—    Ko nu tu joko, — noteica elfs, būdams vienīgais, kuru no­tiekošais nebija apstulbinājis. — Es zinu, ka tu mani nemūžam neēstu! Tu tikai joko, tu lieto ironiju.

Sieviete bija nobālējusi. Un arī mednieks, kurš parasti nemē­dza izrādīt bailes, tagad bija bāls kā krīts.

—    Būtu mēs labāk palikuši Daligarā, — viņš teica, — tur mums pirms pakāršanas vismaz būtu iedevuši kādu nieku ēdamo.

—    Kādu nieku ēdamā, — automātiski izlaboja mazais elfs.

—   Vai tu, savu tēvu pārdodams, labi nopelnīji? — jautāja lie­lākais no milžiem.

—    Nē, tīros grašos, — drūmi atbildēja mednieks.

Mazulis tostarp bija nostājies iepretī abiem milzeņiem.

Cilvēki, kas klejo pa pasauli kopā ar kādu, kurš ir aprīkots ar

āķīšiem kliņģeru pārnēsāšanai vai šo pašu kliņģeru mešanai mērķī, noteikti un neapšaubāmi ir bezgala labi un miermīlīgi. Šie abi visādā ziņā nebija tādi īgņas un viegli aizkaitināmi rūcēji kā tas briesmīgais mednieks, kurš pirmāk bija staigājis apkārt, bruņojies ar loku, bultām un dunci.

—   Jūs esat meža cirtēji, vai ne? — mazais elfs apvaicājās.

—    Meža — kas????

—    Mēs, vai???? — Abi milži izskatījās apjukuši vēl vairāk.

—    Meža cirtēji un galdnieki! — mazais elfs paskaidroja un lai­mīgs pārslidināja roku gar kāda slepkavīga cirvja asmeni. — Jūs mirušu koku zarus pārveidojat par lietām, kas noder dzīviem cil­vēkiem. Taisāt šūpuļus un šūpuļkrēslus. Zināt, manai vecaimātei arī bija šūpuļkrēsls. Un viņas šūpuļkrēslam bija piestiprināts mans šūpulītis. Viņa šūpojās krēslā un pie reizes šūpināja manu šūpuli. Jūs taču taisāt šūpuļkrēslus, vai ne?

Domājot par šūpuļkrēsliem un rotaļlietām, mazā elfa sirdi piepil­dīja maigums. Viņu pārņēma smeldzīgas un saldas ilgas pēc mierīgas dzīves, pēc rāmas ikdienas, pēc mājām, uzmācās ilgas pēc mammas, kuru viņš nebija paguvis iepazīt, pēc vecāsmātes, kuru bija pametis.

Un viss bezgalīgais maigums un smeldzīgums no viņa dvēseles ieplūda arī balsī.

Visiem, kas tajā klausījās, šķita, ka pa dzīslām aizplūst medus sal- dme. Visi vēlējās tikai vienu: lai viņš runātu vēl, lai saldme turpi­nātu plūst, lai nebeigtos šī negaidītā sajūta, ka esi labs un mīlēts…

—   Nu, ēēē… — abi galdnieki atbildēja visai izvairīgi. — Mēs taisām visu ko.

—    Arī rotaļlietas? Jūs taču taisāt rotaļlietas? Lelles, šūpuļzir- dziņus?

—    Rotai — ko?

—    Kas, mēs? Lelles?

—   Vai jūs kādreiz esat uztaisījuši šūpuļkrēslu, kas Savienots ar šūpulīti?

—    Mmmm, nē, vēl ne, mums nebija ienācis prātā.

—   Jūs varētu tādu uztaisīt, tā ir laba doma, jauka doma.

—    Mmmmmm, jā. Laba doma.

—    Bet jūs taču necērtat kokus, kas vēl nav miruši, vai ne?

—    Mmmmm, nē, nekad, — teica lielākais milzis.

Mēs viņus vispirms nogalinām, — apliecināja mazākais. — Tad viņiem nesāp.

—    Droši vien ir brīnišķīgi būt meža cirtējam un galdniekam. Un arī zemnieka darbs noteikti ir ļoti skaists. Tur, kur sākumā ir tikai kaila zeme, pēc tam aug labība. Es tā priecājos ar jums iepa­zīties. Viņš ir tik skaists, un jūs esat tik labi.

—    Labi?

—   S… š… škaišc?

Abi milži saskatījās un paraustīja plecus.

Tumsa sabiezēja arvien melnāka. Atsāka smidzināt smalks lie­tutiņš. »

Šo nakti visi gulēja kopā pie mazā elfa iekurta ugunskura zem nojumes, kas ātrumā tika uzslieta no zariem, ko ar saviem slepka­vīgajiem cirvjiem sagādāja abi meža cirtēji.