Petaura medības

Sametās tumšs gar acīm — 5 g lika sevi manīt. Taču samaņu Pirkss nezaudēja. Viņš gulēja akls, stingri sažņaudzis sviras, un juta, kā pamazām padodas krēsla amortiza­tori. Pirkss neticēja, ka viņš aizies bojā. Kaut kā nespēja tam ticēt. Viņš vairs nespēja pa­kustināt lūpas un tumsā, kas bija viņu apņē­musi, vairs tikai lēni skaitīja: divdesmit viens, divdesmit divi, divdesmit trīs, div­desmit četri.. .

Nonācis pie piecdesmit, Pirkss nodomāja: tūlīt notiks sadursme, ja tai vispār jānotiek. Un tomēr viņš neizlaida no rokām sviras. Pamazām Pirkss sāka zaudēt samaņu: sma­cējošs karstums, džinkstoņā ausīs, kakls pilns asinīm, acu priekšā — asiņaina tumsa …

Pirksti paši atlaidās, rokturis lēnām no­slīdēja, Pirkss vairs neko nedzirdēja un ne­redzēja. Pamazām gļuva gaišāks — kļuva aizvien vieglāk elpot. Viņš gribēja atvērt acis, bet tās taču jau bija visu laiku atvērtas un tagad degoši smeldza: bija izžuvusi acs ābolu gļotādiņa!

Pirkss apsēdās.

Gravimetrs rādīja 2g. Priekšējais ekrāns — tukšs. Zvaigžņota debess. No Mēness ne vēsts. Kur palicis Mēness?

Tas atradās lejā, zem Pirksa. Pirkss bija izrāvies no nāves pikējuma un tagad attālinā jās no Mēness ar ātrumu, kas aizvien samazinājās. Kādā augstumā viņš bija nodrā­zies gar Mēness virsmu? To, protams, reģis­trējis altimetrs, taču Pirksam šo datu izpēte nebija prātā. Tikai tagad viņš pamanīja, ka nepārtraukti dūcošais trauksmes signāls ap­klusis. Kam gan vajadzīgs tāds signāls! Pie­kāruši labāk zvanu pie griestiem. Ja reiz kapsēta, tad kapsēta. Kaut kas klusu iedžinkstējās. Muša! Otra muša! Dzīva, draņķe tāda! Tā lidinājās zem paša kupola. Mutē Pirksam bija kaut kas pretīgs, ciets, ar auduma garšu — drošības jostas gals! Viņš visu laiku bija to turējis zobos, pats to neapjauzdams.

Pirkss piesprādzēja siksnas un uzlika ro­kas uz svirām — vajadzēja ievadīt raķeti paredzētajā orbītā. Skaidrs, no abiem JO vairs nav ne miņas, bet viņam jāaizvelkas, kur pienākas, un jānodod ziņojums Navigā­cijas Lunai. Bet varbūt Galvenajai Lunai, jo viņam gadījusies avārija? Velns viņu sazin! Varbūt neteikt neko? Nē, izslēgts! Viņš atgriezīsies — visi ieraudzīs asinis, pat griesti nošļakstīti (tagad viņš to pamanīja), turklāt reģistrators bija ierakstījis lentē visu, kas šeit norisinājies: gan drošinātāju stiķus, gan cīņu ar avārijas sviru. Ir gan šie AMU — neko teikt! Un ko lai saka par tiem, kas iesmērē cilvēkam šādu zārku!

Bija laiks noraidīt ziņojumu, taču Pirkss aizvien vēl nezināja, kam īsti jāziņo. Viņš pieliecās un atlaida vaļīgāk plecu siksnu.

Pasniedzās zem krēsla pēc brika. «Galu galā kāpēc gan neieskatīties tajā? Vismaz tagad noderēs.»

Te pēkšņi kaut kas iečīkstējās — it kā at­vērtos kādas durvis.

Taču nekādu durvju aiz viņa muguras ne­bija — Pirkss to lieliski zināja. Piesaistīts ar siksnām pie krēsla, Pirkss nevarēja atskatī­ties. Bet uz ekrāniem parādījās gaismas strēle, zvaigznes kļuva bālākas, un Pirkss izdzirda tajās klusinātu Šefa balsi:

—    Pilot Pirks!

Pirkss gribēja pielēkt kājās, taču kavēja siksnas, viņš atkrita atpakaļ krēslā, — viņam likās, ka viņš sajucis prātā. Ejā starp kabīnes sienu un caurspīdīgo apvalku parādījās Šefs. Viņš nostājās Pirksa priekšā savā pelēkajā formas tērpā, skatījās ar savām pelēkajām acīm — un smaidīja. Pirkss nesaprata, kas ar viņu notiek.

Caurspīdīgais apvalks pacēlās augšup, Pirkss instinktīvi atsprādzēja siksnas un pie­cēlās. Ekrāni aiz Šefa muguras pēkšņi no­dzisa, it kā tos kāds būtu nopūtis.

—    Ļoti labi, pilot Pirks, — Šefs sacīja. — Ļoti labi.

Pirkss arvien vēl neaptvēra, kas ar viņu notiek. Viņš nostājās Šefa priekšā pamat­stājā un izdarīja kaut ko drausmīgu — pa­grieza galvu, cik to atļāva mīksti piepūstā apkakle.

Visa eja kopā ar lūku bija atvērta — it kā raķete šai vietā būtu pāršķēlusies uz pusēm.

Vakara saules staros redzēja angara plat­formu, uz tās stāvošos cilvēkus, troses, režģotās fermas. Pirkss ar pavērtu muti paska­tījās uz Šefu.

—    Nāc, zēn, — Šefs sacīja. Un lēni sniedza viņam roku, kuru Pirkss satvēra. Cieši sa­spiezdams viņa pirkstus, Šefs piemetināja:

—    Lidojumu institūta vārdā izsaku tev pa­teicību, bet pats savā vārdā lūdzu piedošanu. Tas… tas ir nepieciešami. Bet tagad ejam, ienāksi pie manis. Varēsi nomazgāties.

Šefs devās uz izeju. Pirkss sekoja_ viņam, smagi un neveikli sperdams soļus. Arā bija auksts, pūta vējiņš — tas ielauzās angārā caur atbīdīto velves daļu. Abas raķetes stā­vēja tais pašās vietās, kur agrāk, un tikai daži gari, resni vaļīgi nokārušies kabeļi bija pievienoti to priekšgaliem. Agrāk šādu ka­beļu nebija.

Instruktors, kas stāvēja uz platformas, Pirksam kaut ko sacīja. Cauri ķiverei viņš slikti dzirdēja.

—    Ko? — Pirkss automātiski jautāja.

—    Gaisu! Izlaid gaisu no kombinezona!

—    A, gaisu …

Pirkss nospieda vārstuli — atskanēja šņā­koņa. Pirkss stāvēja uz platformas. Divi cil­vēki baltos virsvalkos gaidīja pie barjeras. Viņa raķete izskatījās tā it kā tai būtu pār­sprādzis priekšgals. Pamazām Pirksu pār­ņēma savāds nespēks … pārsteigums … vil­šanās … kas aizvien vairāk pārauga dusmās.