Petaura medības

Uz ekrāna viņš sameklēja abus JO — tie lidoja pa kursu. Uz priekšējā ekrāna bija redzams milzīgs Mēness disks, kas aizņēma pusi no debesīm. Reiz viņiem bija notikušas selenogrāfiskās mācības Tiho krāterī — to­reiz Bersts vēl izdarīja aprēķinus ar vispa­rastākā pārnēsājamā teodolīta palīdzību… Ek, velns parāvis, ko gan visu viņš neprata! Pirkss mēģināja sameklēt Galveno Lunu Arhimēda ārējā nogāzē. Tas bija tikko sare­dzams, gandrīz viss paslēpies klintīs, varēja saskatīt vienīgi kosmodroma gludo virsmu ar signālugunīm — un, protams, tikai tad, kad tas nonāca ēnas zonā, bet tagad tur spīdēja saule. Tiesa, pati stacija atradās krā­tera ēnā, bet kontrasts ar žilbinoši mirdzošo disku bija tik ass, ka vājās signalizācijas ugunis vispār nebija samanāmas.

Mēness izskatījās tā, it kā cilvēks uz tā nekad nebūtu spēris kāju, no Mēness Alpiem pāri Lietus Jūras līdzenumam stiepās bez­gala garas ēnas. Pirkss atcerējās, kā pirms izlidošanas uz Mēnesi — toreiz viņi lidoja lielā grupā kā parasti pasažieri — Ēzeļu Pļaviņa palūdza viņu noskaidrot, vai no Mē­ness ir saredzamas septītā lieluma zvaigznes, bet viņš, ēzelis, ķērās pie šī uzdevuma ar vislielāko entuziasmu. Viņš bija galīgi aiz­mirsis, ka dienā no Mēness vispār nav redza­mas nekādas zvaigznes — acis pārāk žilbina saules gaisma, kas atstarojas no tā virsmas. Ēzeļu Pļaviņa vēl ilgi zobojās par šīm no Mēness saredzamajām zvaigznēm.

Disks uz ekrāniem lēni auga — drīz tas pilnīgi izspiedīs melnās debesis no priekšējā ekrāna.

Savādi — nekas nedžinkstēja. Pirkss pa­skatījās sānis un sastinga aiz šausmām: viena muša sēdēja uz drošinātāja izliektās virsmas un tīrīja spārniņus, bet otra lidoja tai apkārt. Turpat blakus, dažus milimetrus tālāk spīdēja tuvākais kabelis. Izolācija beidzās nedaudz augstāk, visi četri kabeļi gandrīz zīmuļa resnumā bija kaili. Spriegums jau vairs nebija tik augsts, 1000 voltu, un tādēļ atstarpes starp tiem nebija lielas — septiņi milimetri. Pirkss droši zināja, ka septiņi. Reiz viņi demontēja visu elektroinstalāciju, un par to, ka Pirkss nezināja, kādiem jābūt attālumiem starp vadiem, viņš dabūja dzirdēt no asistenta ne visai patīkamus vār­dus. Muša beidza aplidot, otru un tagad rāpoja pa kailo vadu. Acīmredzot tas viņai nekaitēja. Bet ja viņai sagribēsies uzrāpties uz otru … Kā redzams, mušai tieši tas bija prātā: tā iedžinkstējās un nosēdās uz pašas malējās vara dzīslas. It kā visā kabīnē nebūtu citas vietas! Bet ja nu pēkšņi tā nostāsies ar priekšējām kājiņām uz viena vada, bet ar pakaļējām uz otra …

Nu un kas par to? Sliktākā gadījumā no­tiks īssavienojums. Lai gan muša, šķiet, nav tik liela. Un, ja ari notiks īssavienojums, tad uz īsu brīdi, automātiskais drošinātājs izslēgs strāvu, muša sadegs, automāts atkal ieslēgs strāvu, un viss būs kārtībā — toties no mušas viņš būs ticis vaļā! Kā hipnotizēts Pirkss skatījās uz augstsprieguma skapīti. Viņam tomēr negribējās, lai šis draņķa radījums taisītu eksperimentus. īssavienojums — velns viņu zina, kas no tā var iznākt. . . Šķiet, nekas, bet kādēļ tas vajadzīgs?

Pulkstenis: vēl astoņas minūtes jālido, dzi­nēju vilkmei pakāpeniski samazinoties. Pirkss tieši tobrīd skatījās šajā pulkstenī, kad kaut kas iezibsnījās un — gaisma no­dzisa. Tas ilga kādu sekundes trešdaļu. «Muša!» Pirkss nodomāja un, elpu aizturējis, gaidīja, kamēr automāts ieslēgs strāvu. Ieslēdza.

Iedegās gaisma, bet ta bija oranža, vāja, un tūlīt pat noklikšķēja drošinātājs. Tumšs. Automāts atkal ieslēdza gaismu. Izslēdza. Ieslēdza. Un tā visu laiku, bez apstājas. Spul­dzes dega ar pusgaismu. Kas noticis? Vien­mērīgi mirgojošā gaismā Pirkss tik tikko saskatīja: no mušas — šī draņķe tomēr bija iespiedusies starp diviem vadiem — bija palicis pāri līķītis, garena oglīte, kas vēl ar­vien savienoja vadus.

Nevarētu sacīt, ka Pirkss būtu ļoti pār­bijies. Viņš bija satraukts, bet vai tad kopš starta brīža viņš kaut mirkli bija juties mie­rīgs? Pulksteni redzēja slikti. Aparātu dēļiem bija pašiem savs apgaismojums, radaram arī. Strāvas bija tieši tik daudz, lai neizslēgtos avārijas ugunis un rezerves ķēde, bet pilnam apgaismojumam tas acīmredzot nepietika. Līdz dzinēju izslēgšanas brīdim bija atliku­šas četras minūtes.

Par to viņam nebija jārūpējas: automāta reduktoram pašam jāizslēdz dzinēji. Ledaina strūkliņa pārskrēja viņam pār muguru — kā gan automāts izslēgs, ja noticis īssavieno­jums?

Kādu mirkli Pirkss šaubījās, vai tā ir tā pati ķēde vai cita. Tad viņš aptvēra, ka tie ir galvenie drošinātāji. Visai raķetei un visām ķēdēm. Bet katls, tas taču darbojas pats par sevi? …

Katls — jā. Bet ne jau automāts. Tu taču pats to iepriekš noregulēji. Tātad vajag iz­slēgt. Bet varbūt labāk neaiztikt? Varbūt tomēr darbosies?

Konstruktori nebija paredzējuši, ka vadī­bas kabīnē varētu iekļūt muša, ka vāks va­rētu nokrist un notikt īssavienojums — un kāds vēl!

Gaisma nepārtraukti mirgoja. Vajadzēja kaut ko darīt. Bet ko?