Petaura medības

Pirkss vēlreiz pārbaudīja abu aizmugurē lidojošo kuģu stāvokli un nodomāja: «Ko gan tagad dara Bersts?» Viņš iztēlojās Bersta seju — tā droši vien izskatījās kā kinofilmā. Ir gan tam puisim ģīmis! Deguns taisns, acis pelēkas — tērauda krāsā … un viņš jau nu nekādā ziņā nav ņēmis līdzi briku, lai gan arī Pirksam pagaidām tas nav bijis vajadzīgs. Džinkstoņā radioaustiņās bija apklususi: abas mušas rāpoja virs viņa pa kupola stikla virsmu, to ēnas pārskrēja pār seju — pirmo reizi Pirkss pat satrūkās. Viņš paska­tījās uz augšu — mušu melnās kājiņas no­beidzās ar plakaniem paplašinājumiem, vēderiņi spuldžu gaismā metāliski spīdēja. Cik pretīgi!

—    Brāzma-8 Marss—Zeme izsauc trīs­stūri Zeme—Mēness, 16. kvadrants, kurss simt vienpadsmit komats seši. Redzu jūs uz tuvināšanas kursa vienpadsmit minūtes, trīs­desmit divas sekundes, lūdzu mainīt kursu. Uztveru.

—    Ir gan liktenis! — Pirkss ievaidējās. — Stulbenis, drāžas man taisni virsū … redz taču, ka lidoju ierindā!

—    AMU-27, vadošais trīsstūrī Zeme— Mēness, JO-2, JO-2 bis izsauc Brāzmu-8 Marss—Zeme. Lidoju ierindā, kursu nemai­nīšu, izdariet apiešanas manevru. Beidzu.

Izrunājot šos vārdus, Pirkss meklēja uz radara nekaunīgo «Brāzmu» un atrada to.

Ne vairāk par pusotra tūkstoša kilometru attālumā!

—r Brāzma-8 izsauc AMU-27 Zeme—Mē­ness. Man radies caurums gravimetriskajā sadalē, nekavējoties izdariet apiešanas ma­nevru, kursu šķērsošanas punkts četrdesmit četri nulle astoņi, kvadrants Mēness četri, robežzona. Uztveru.

— AMU-27 izsauc Brāzmu-8 Marss— Zeme, JO-2, JO-2 bis Zeme—Mēness, izdaru apiešanas manevru pulksten divdesmitos trīsdesmit deviņās minūtēs, vienlaicīgs pa­grieziens aiz vadošā redzamības robežās, novirze uz ziemeļiem, sektors Mēness viens nulle komats seši, ieslēdzu mazjaudas dzi­nējus. Uztveru.

To sacīdams, Pirkss vienlaicīgi ieslēdza abas apakšējās sprauslas. Abi JO tūlīt rea­ģēja, pagriezās, zvaigznes sāka slīdēt uz ekrāniem. «Brāzma» pateicās, tā lidoja uz Galveno Lunu. Pirkss pēkšņi sasparojās un novēlēja «Brāzmai» laimīgu nosēšanos sa­skaņā ar visiem labā toņa noteikumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka tai bija gadījusies avā­rija. Tagad viņš redzēja «Brāzmu» tūkstoš kilometru attālumā ar ieslēgtām pozīcijas ugunīm. Pēc tam Pirkss izsauca savus JO un atkal sāka uzņemt iepriekšējo kursu — ak šausmas! Kā zināms, nav nekā vieglāka par novirzīšanos no kursa, bet uziet pēc tam to pašu parabolas posmu šķiet gandrīz neiespē­jami. Paātrinājums bija cits, Pirkss nejau­dāja pietiekami ātri nodiktēt koordinātes skaitļojamai mašīnai, pa kuru rāpoja mušas, bet pēc tam sāka dzenāt viena otru — to ēnas šaudījās pa ekrānu. Un no kurienes gan šiem kukaiņiem tik daudz spēka? Pagāja minūtes divdesmit, kamēr kuģi beidzot ievir­zījās sākotnējā kursā.

«Bet Berstam ceļš droši vien kā ar putekļsūcēju nosūkts,» Pirkss nodomāja. «Viņam tas viss ir tīrais nieks! Viņš ar vienu roku tiek galā.»

Pirkss ieslēdza paātrinājuma reduktora automātu, lai astoņdesmit trešajā minūtē iegūtu nulles paātrinājumu saskaņā ar in­strukciju, un pēkšņi ieraudzīja kaut ko tādu, ka viņa slapjā pretsviedru veļa kļuva kā no ledus pašūta.

No sadales dēļa — milimetru pēc mili­metra — slīdēja nost baltais vāks. Kā re­dzams, tas bija vāji nostiprināts un pēc grū­dieniem kuģa manevrēšanas laikā (viņš tiešām ļoti strauji manevrēja) aizbīdņi atnā­kuši vaļā. Paātrinājums aizvien vēl bija 1,7 g; vāks lēni lēni slīdēja, it kā to kāds vilktu no apakšas aiz neredzama diega, bei­dzot nolidoja nost. Vāks atsitās pret kupola stiklu un noslīdēja pa to uz grīdas. Iespīdējās četri atkailināti vara augstsprieguma vadi, bet zem tiem drošinātāji.

«Kādēļ gan es tā nobijos?» Pirkss nodo­māja. «Nokrita vāks, lai krīt — liela muiža! Vai nav vienalga, ar vāku vai bez vāka?»

Tomēr viņš uztraucās: tādas lietas nedrīkst notikt. Ja var nokrist vāks no drošinātājiem, var atdalīties arī raķetes pakaļgals.

Lidot ar paātrinājumu vajadzēja vēl tikai divdesmit septiņas minūtes, kad Pirkss iedo­mājās, ka pēc dzinēju izslēgšanas vāks zaudēs svaru un sāks lidot. Vai tas var no­darīt ko ļaunu? Laikam gan nē. Tas ir pārāk viegls. Nesadauzīs pat nevienu stikliņu. E, nekas!

Pirkss uzmeklēja ar skatienu mušas: viena otru dzenādamas, griezdamās un džinkstē­damas, tās riņķoja pa kabīni un beidzot pa­līda zem drošinātājiem. Pirkss tās vairs neredzēja.