Petaura medības

Viņa roka pati — pilnīgi patstāvīgi — pa­vilka sviru, pabīdīja to līdz pusei un ap­stājās. Atskanēja rūkoņa. Šķita, ka viņam uz krūtīm un galvas uzguļas elastīga spiede. «Paātrinājums!» viņš paguva nodomāt, un viņam sametās tumšs gar acīm. Tikai maz­lietiņ un tikai uz mirkli. Kad viņš atkal va­rēja labi redzēt, — lai gan neatvairāmais smagums joprojām stindzināja ķermeni, — ekrāni, vismaz tie trīs tieši acu priekšā, bija balti kā piens, kas līst ārā no miljoniem krūžu.

«A, laužos cauri mākoņiem,» Pirkss no­domāja. Tagad viņš domāja it kā brīvāk, mazliet gausāk, toties pilnīgi mierīgi. Pēc kāda laika Pirksam šķita, ka viņš ir tikai liecinieks šim jocīgajam skatam: guļ puisis atzvēlies «zobārsta krēslā» un nekustina ne roku, ne kāju. Mākoņi izgaisuši, debesis vēl blāvi zilgas kā vāji veļas zilumi, arī zvaig­znes tā kā sāk parādīties — bet vai tās ir zvaigznes?

Jā, tās bija zvaigznes. Rādītāji skraidīja pa griestiem, pa sienām, katrs pēc sava prāta, katrs kaut ko rādīja, viss bija jāredz, bet viņam bija tikai divas acis. Tomēr Pirksa kreisā roka, paklausīdama īsam, atkārtotam svilpienam radioaustiņās, pati — atkal pati — pavilka rokturi, samazinot paātrinā­jumu. Uzreiz kļuva mazliet vieglāk: ātrums 7,1 sekundē, augstums 201 kilometrs, dotā starta līkne beigusies, paātrinājums 1,9 — var apsēsties, un vispār tagad tikai sāksies īstais darbs!

Pirkss lēni slējās sēdus, atbalstīdamies uz krēsla parocēm, kas automātiski pacēla at­zveltni, un pēkšņi sastinga aiz šausmām.

— Kur ir briks?!

Tā bija tā pati ārkārtīgi svarīgā lieta, ko viņš nekādi nebija varējis atcerēties. Pirkss sāka pārlūkot grīdu, it kā pasaulē nemaz ne­būtu neskaitāmo indikatoru, kuri mirkšķi­nāja no visām pusēm. Briks gulēja zem paša krēsla. Pirkss noliecās — siksnas, protams, neļāva, atsprādzēt tās nebija laika — un ar tādu sajūtu, it kā viņš stāvētu uz ļoti augsta torņa smailes un gāztos kopā ar to bezdibenī, viņš atvēra kuģa žurnālu, kas atradās kabatā virs ceļgala, izņēma no aploksnes uzde­vumu … neko nesaprata: kur tad, velns pa­rāvis, orbīta B-68? A, te tā ir! Viņš pārbau­dīja pēc trajektometra un sāka lēnām nogriezties. Un pats brīnījās — kaut kā izdevās.

Elipsē skaitļojamā mašīna labvēlīgi pazi­ņoja korekcijas datus, Pirkss atkal manev­rēja, izgāja no orbītas, pārāk strauji nobrem­zēja — gandrīz desmit sekundēs, paātrinā­jums bija mīnus 3 g, — bet viņam nekas nenotika, jo fiziski viņš bija ļoti izturīgs («Ja tev būtu tādas pašas smadzenes kā muskuļi,» Ēzeļu Pļaviņa viņam mēdza sacīt, «tad, iespē­jams, no tevis kaut kas iznāktu»), izpildījis korekciju, iegāja pastāvīgā orbītā, noraidīja pa radiofonu datus skaitļojamai mašīnai, tā neko neatbildēja, pāri tās diskam pārskrēja tukšgaitas viļņi. Pirkss pārbaudīja savus da­tus vēlreiz, — protams, viņš bija aizmirsis pārslēgties — tagad viņš izlaboja kļūdu, un uz diska tūliņ parādījās mirgojoša vertikāla līnija, bet visi lodziņi kā norunājuši rādīja vieniniekus.

«Esmu orbītā!» Pirkss nopriecājās. Jā, bet apriņķojuma laiks bija 4 stundas 29 minūtes, turpretī vajadzēja būt 4 stundām 26 minūtēm.

Tagad viņš patiešām nezināja, vai šāda no­virze pieļaujama vai ne. Lauzīja galvu, sāka jau gudrot, vai neatsprādzēt siksnas, — briks gulēja zem paša krēsla, — bet velns viņu zina, vai špikerī par to ir rakstīts? Te pēkšņi viņš atcerējās, ka profesors Kāls bija teicis: «Orbītu aprēķinos pieļaujamā kļūda ir līdz 0,3 procentiem.» Drošs paliek drošs, Pirkss nodeva datus skaitļojamai mašīnai: viņš at­radās pieļaujamās kļūdas robežās. «Nu, lie­kas, viss kārtībā,» Pirkss sacīja pats sev un tikai tagad pavērās visapkārt.

Pārslodze izzuda, viņš bija stingri piesprā­dzēts pie krēsla, tikai jutās ļoti viegls. Priek­šējais ekrāns — zvaigznes, zvaigznes un gaiši brūna maliņa pašā apakšā, sānu ekrāns — nekā, tikai melna tumsa un zvaig­znes. Apakšējais ekrāns — jā! Pirkss uzma­nīgi pētīja Zemi — viņš lidoja virs tās 700 līdz 2400 km augstumā, savas orbītas zonā; Zeme bija milzīga, tā aizpildīja visu ekrānu; pašreiz viņš lidoja tieši virs Grenlandes — tā taču, liekas, ir Grenlande? Kamēr viņš gud­roja, kas tā ir, viņš atradās jau virs Ziemeļkanādas. Apkārt polam dzirkstīja sniegs, okeāns bija melni violets, izliekts, gluds, kā no čuguna izliets, mākoņu apbrīnojami maz — it kā uz izliektās virsmas kāds būtu izšļakstījis šķidru putriņu. Pirkss paskatījās pulkstenī.

Viņš lidoja jau septiņpadsmit minūtes.

Tagad vajadzēja uztvert pavadoņa PAL radiosignālus un novērot radarus, lidojot cauri tā zonai. Kā sauc šos divus kuģus? RO? Nē, JO. Bet numuri? Pirkss ieskatījās lapiņā ar uzdevumu, iebāza to kopā ar kuģa žur­nālu kabatā un pataustīja uz krūtīm kontrolregulatoru. Atskanēja pīkstieni _un sprakšķi. PAL … kāds tam ir signāls? A, Morze … Pirkss sasprindzināja dzirdi, pavērās ekrānos, Zeme lēni griezās zem viņa, zvaigznes ātri pārvietojās uz ekrāniem, bet no pavadoņa PAL nebija ne vēsts.

Pēkšņi Pirkss izdzirda džinkstoņu.