Petaura medības

Pēkšņi uz radara ekrāna Pirkss ieraudzīja abus savus kuģus — tie sekoja viņam paralēlkursā ne vairāk kā deviņus kilometrus viens no otra, tātad abpusēji aizliegtās zonās. Pirksam kā vadošajam vajadzēja tiem pa­vēlēt atvirzīties pieļautā attālumā — 14 ki­lometrus vienam no otra. Viņš pārbaudīja pēc radara, kādā stāvoklī atrodas punktiņi, kas apzīmēja kuģus, kad muša nosēdās uz viena no tiem. Pirkss svieda mušai ar kuģa žurnālu, bet tas nesasniedza mērķi, atsitās pret lodes stiklu un nevis noslīdēja pa to lejā, bet lidoja atpakaļ, pēc tam uz augšu, atsitās pret stikla lodes kupolu un sāka tur riņķot — bezsvara stāvoklis! Muša pat nepapūlējās aizlidot — viņa lēnām rāpoja prom. — AMU-27 Zeme—Mēness JO-2, JO-2 bis. Es jūs redzu. Kuģi bīstami tuvu. Pāriet uz paralēlkursu ar korekciju nulle komats nulle viens. Pēc manevra izpildīšanas pāriet uz uztveršanu. Beidzu.

Abi punktiņi sāka lēnām attālināties viens no otra, iespējams, ka tie viņam kaut ko teica, taču Pirkss dzirdēja tikai mušu. Bet muša džinkstēdama pastaigājās pa skaitļo­jamās mašīnas mikrofonu. Nebija vairs nekā, ar ko tai mest. Kuģa žurnāls peldēja virs Pirksa, klusu čaukstinādams lapas.

—    Galvenais PAL izsauc AMU-27 Zeme — Mēness. Iziet no robežkvadranta, iziet no robežkvadranta, pieņemu transsolāro kuģi. Uztveru.

«Kāda nekaunība! Arī transsolārais kuģis te vēl uzkūlies! Kāda man daļa gar trans­solāro kuģi?! Ierindā kursējošiem kuģiem tiek dota priekšroka!» Pirkss nodomāja un sāka kliegt, izgāzdams šai kliedzienā visas savas bezspēcīgās dusmas pret mušu:

—    AMU-27 Zeme—Mēness izsauc Gal­veno PAL. No kvadranta neizeju, kas man daļas gar transsolāro kuģi, lidoju trīsstūra ierindā. AMU-27, JO-2, JO-2 bis, eskadriļa Zeme—Mēness, vadošais AMU-27. Beidzu.

«Nevajadzēja teikt, ka man nav nekādas daļas gar transsolāro kuģi,» Pirkss nodomāja. «Skaidrs, nopelnīju soda punktus. Kaut velns viņus visus parāvis! Bet kas izpelnīsies soda punktus par mušu? Arī es?»

Pirkss nosprieda, ka šāds piedzīvojums ar mušu varējis atgadīties vienīgi viņam. Muša! Cik muļķīgi! Viņš iztēlojās, kā Smiga ar Berstu locītos smieklos, ja uzzinātu par šo idiotisko mušu. Pirmoreiz pēc starta Pirkss atcerējās Berstu. Nebija jau arī laika, pava­donis PAL aizvien vairāk atpalika. Jau pie­cas minūtes viņi lidoja trijatā.

— AMU-27 izsauc JO-2, JO-2 bis Zeme — Mēness. Pulkstenis divdesmit nulle septiņas minūtes. Iziešanu uz parabolisko kursu Zeme — Mēness sākam pulksten divdesmitos nulle desmit minūtēs. Kurss simt vienpa­dsmit … — Pirkss lasīja no lapiņas, ko viņam ar akrobāta veiklību izdevās notvert gaisā virs galvas. Viņa kuģi atbildēja. Pa­vadonis PAL vairs nebija redzams, bet Pirkss to aizvien vēl dzirdēja — vai nu viņu, vai mušu. Pēkšņi džinkstoņā it kā dubultojās. Pirksam gribējās izberzēt acis. Patiešām. Mušas bija divas. No kurienes tad izlīdusi otra?

«Tagad tās mani nobeigs,» Pirkss mierīgi, pavisam mierīgi nodomāja.

Bija pat gluži patīkami apzināties, ka ne­vajadzēs vairs te noņemties, bojāt sev ner­vus — mušas tik un tā nobeigs. Tas turpi­nājās tikai acumirkli, tad Pirkss paskatījās pulkstenī — bija pienācis brīdis sākt paša noteikto manevru, bet viņš vēl nebija ne rokas uzlicis uz svirām!

Tūkstoškārtīgos vingrinājumos izciestās mokas, kā redzams, nebija gājušas zudumā: Pirkss bez skatīšanās satvēra abus rokturus, vērodams trajektometru, pabīdīja labo, pēc tam kreiso. Dzinējs dobji atsaucās, pēc tam kaut kas iešņācās, Pirkss dabūja triecienu pa galvu un pat iekliedzās aiz pārsteiguma. Kuģa žurnāla muguriņa iesita viņam pa pieri — pie pašas ķiveres malas! Žurnāls aiz­klāja visu seju, un Pirkss nevarēja to no­mest — abas rokas bija aizņemtas. Radio­austiņās džinkstēja un sprēgāja mušu mīlas spēle uz skaitļojamās mašīnas. «Lidojumā līdzi jādod revolveris,» Pirkss nodomāja, sajuzdams, ka kuģa žurnāls, paātrinājumam aizvien pieaugot, saplacina viņam degunu. Pirkss kā neprātīgs mētāja galvu — viņam taču jāredz trajektometrs! Žurnāls svēra ap­mēram trīs kilogramus; pēkšņi tas ar blīkšķi nokrita uz grīdas — patiešām, gandrīz 4 g. Pirkss nekavējoties samazināja paātrinā­jumu, uzturēdams to manevra robežās, no­stiprināja rokturu sprūdus — tagad paātri­nājums bija 2 g. Vai tiešām mušām tas nekaitē? Nekas tām nenotika. Tās jutās lie­liski. Pirksam bija jālido tā veselas 83 minū­tes. Viņš paskatījās uz radara ekrānu: abi JO sekoja viņam pa pēdām, attālums starp viņu un tiem bija pieaudzis apmēram līdz septiņdesmit kilometriem; tas tādēļ, ka dažas sekundes paātrinājums bija sasniedzis 4 g un viņš bija izrāvies uz priekšu. Nav liela nelaime.

Tagad Pirksam bija nedaudz brīva laika — līdz paātrinātā lidojuma beigām. 2 g nav nekas sevišķs. Viņš tagad svēra pavisam simt četrdesmit divus kilogramus. Ne vien­reiz vien viņš bija sēdējis laboratorijas centrifūgā arī pusstundu ar paātrinājumu 4g.

Protams, tas ir nepatīkami: rokas un kājas kā ar svinu pielietas. Galvu nav iespējams pat pakustināt — gar acīm metas tumšs.