Petaura medības

Līdztekus šim galvenajam mērķim — pi­lota glābšanai nenovēršamas avārijas gadī­jumā — bija vēl astoņi citi ārkārtīgi svarīgi iemesli, kuru dēļ bija konstruēta stikla lode, un labvēlīgākos apstākļos Pirkss varētu tos visus noskaitīt, taču viņam (tāpat kā citiem kursantiem) neviens no tiem nelikās pietie­kami svarīgs. Iekārtojies kā nākas, ar milzīgām grūtībām saliecies viduklī, lai ieskrūvētu krēslā iestip­rinātajos uzgaļos visas caurules, kabeļus un vadus, kas spraucās laukā un nokarājās no viņa tērpa (turklāt ikreiz, kad viņš noliecās uz priekšu, kombinezons mīksti piegrūdās vēderam), Pirkss, pats par sevi saprotams, sajauca radiofona kabeli ar apsildīšanas ka­beli, — par laimi, tiem bija dažādas uzmavas, taču kļūdu viņš pamanīja tikai pēc tam, kad bija nostrādājies vaiga sviedros, un, švīkstot saspiestajam gaisam, kas zibens ātrumā pie­pildīja kombinezonu, Pirkss, smagi nopūzda­mies, atlaidās krēslā, uzliekot ar kreiso un labo roku abas gurnu un plecu siksnas.

Labā aizsprādzējās uzreiz, bet kreisā nez kāpēc niķojās. Apkakle, kas bija piepūsta kā automobiļa riepa, traucēja atskatīties, un Pirkss mocījās, uz labu laimi raustīdams plato siksnas aizdari. Pēkšņi radioaustiņās atskanēja apslāpētas balsis:

—    Pilot Berst no AMU-18! Starts pēc radiokomandas nulle! Uzmanību — gatavs?

—    Pilots Bersts no AMU-18 gatavs star­tam pēc radiokomandas nulle! — kā šā­viens sekoja atbilde.

Pirkss nolamājās — aizdare noklikšķēja. Viņš iekrita mīkstajā, dziļajā krēslā tik ļoti noguris, it kā nupat būtu atgriezies no ilg­stoša starpzvaigžņu lidojuma.

—    Līdz startam divdesmit trīs … Līdz startam divdesmit divas … Div … — mur­mināja balss radioaustiņās.

Reiz it kā esot gadījies, ka, izdzirduši pērkondimdošo nulle, vienlaicīgi startējuši divi kursanti — tas, kuram bijis jāstartē, un tas, kurš tikai gaidījis savu kārtu. Viņi lido­juši pa vertikāli divsimt metru attālumā viens no otra un kuru katru mirkli varējuši sadur­ties; tā vismaz runāja Institūtā. Kā stāsta, kopš tā laika detonācijas kabeli ieslēdza pēdējā brīdī, to darīja pats kosmodroma ko­mandants no savas stiklotās vadības kabī­nes — un visa šī sekunžu skaitīšana bija tīrā niekošanās. Tomēr neviens nezināja, kā tas īsti notiek.

—    Nulle! — atskanēja radioaustiņās.

Tai pašā mirklī Pirkss izdzirda apslāpētu dārdoņu. Viņa krēsls viegli nodrebēja, tikko manāmi sakustējās uguņu atspīdumi uz stikla kupola, zem kura atlaidies viņš gulēja, vērdamies griestos, tas ir, uz astrogrāfu, uz dzesināšanas cirkulācijas, uz galveno un palīgdīzu vilkmes, uz neitronu plūsmas blīvuma, uz izotopu piesārņojuma un vēl uz astoņpadsmit citiem indikatoriem, no kuriem puse kontrolēja vienīgi paātrinātāju stāvokli. Vibrācija kļuva vājāka, dobjā trokšņa vilnis aizvēlās kaut kur sānis un it kā izplūda pa­debešos. Likās, augšup uzvirmoja kāds nere­dzams aizkars, pērkons attālinājās un, kā parasti, aizvien vairāk izklausījās pēc vētras atbalsīm, līdz beidzot viss noklusa.

Kaut kas iešņācās, iedžinkstējās, — Pirkss pat nepaguva nobīties. Automātiskais dro­šinātājs bija ieslēdzis līdz šim tumšos ekrā­nus: ja tuvumā kāds startēja, tie bija no ārpuses aizklāti, lai apžilbinošā atomizplūdes liesma nesabojātu objektīvus.

Pirkss nodomāja, ka šādas automātiskas ierīces ir ļoti derīgas, — un, tā šo to pārdo­mādams, viņš pēkšņi sajuta, ka mati viņam saceļas stāvus zem apaļās ķiveres.

«Ak dievs, es lidoju, es, es tūlīt lidošu!» pazibēja viņam galvā.

Viņš sāka drudžaini sagatavot sviras star­tam, tas ir, pēc kārtas pieskārās tām ar pirkstiem un skaitīja: viens … divi… trīs… bet kur tad ir ceturtā? Pēc tam šis… šis in­dikators … un pedālis… nē, nevis pedālis, ak tā, ir … sarkanais … zaļais rokturis … tad automāts … tā … vai arī vispirms zaļais un pēc tam sarkanais?!

—    Pilot Pirks no AMU-27! — viņa šaubas pārtrauca skaļa balss, kas cirta tieši ausī.

—    Starts pēc radiokomandas nulle! Uz­manību — pilots gatavs?

«Vēl nē!!!» pilots Pirkss gandrīz vai ieklie­dzās, tomēr savaldījās un sacīja:

—   Pilots Ber… pilots Pirkss no AMU-27 gatavs … ē … startam pēc radiokomandas nulle!

Pirkss gribēja sacīt «pilots Bersts», jo viņš bija lieliski iegaumējis, kā atbildēja Bersts. «Idiots!» viņš norāja pats sevi pēkšņajā klu­sumā. Automāts (vai tiešām visiem automā­tiem ir jābūt ar unteroficiera balsi?) rēja ausī:

—   Līdz startam sešpadsmit… piecpa­dsmit … četrpadsmit…

Pilots Pirkss mirka sviedros. Viņš pūlējās atcerēties kaut ko ārkārtīgi svarīgu — viņš zināja, ka tas ir dzīvības un nāves jautā­jums, taču bez panākumiem.

—    … sešas, piecas, līdz startam četras …

Pirkss saspieda mitrajos pirkstos starta rokturi. Par laimi, tam bija raupja virsma. «Vai tiešām visi tā svīst? Acīmredzot…» viņam iešāvās prātā tai brīdī, kad radio­austiņās nodārdēja:

—    Nulle!!!