Viņš stāvēja uz atsperīgā dēļa virs četrdesmit metru dziļa bezdibeņa un centās īsināt laiku, prātodams, vai viņu pārmeklēs, — diemžēl tas gadījās. Izmēģinājuma lidojumos kursanti ņēma līdzi visneiedomājamākos un stingri aizliegtos priekšmetus — sākot ar degvīna blašķēm un beidzot ar košļājamo tabaku un pazīstamu meiteņu fotogrāfijām. Nemaz jau nerunājot par brikiem. Pirkss ilgi meklēja vietu, kur varētu paslēpt briku. Viņš bija slēpis to kādas piecpadsmit reizes — zābakā zem papēža, starp divām zeķēm, aiz zābakstulma, kombinezona iekškabatā, mazajā zvaigžņu atlantā — tādus atlantus atļāva ņemt līdzi; nebūtu slikti, ja viņam būtu bijis briļļu futrālis, bet, pirmkārt, tam vajadzētu būt milzīgam futrālim un, otrkārt, Pirkss brilles nenēsāja. Brīdi vēlāk viņš aptvēra, ka, ja viņš tās nēsātu, viņu nebūtu uzņēmuši Institūtā.
Tātad viņš stāvēja uz tērauda dēļa, gaidīdams abus instruktorus un Šefu, taču visi trīs nez kāpēc kavējās, lai gan starts bija nolikts deviņpadsmitos četrdesmit, bet tagad jau bija deviņpadsmit divdesmit septiņas. Viņam ienāca prātā, ja atrastos kāds gabaliņš leikoplasta, briku varētu pielīmēt padusē. Stāstīja, ka tā izdarījis mazais Džerkess; kad instruktors viņam pieskāries, viņš iepīkstējies, ka viņam briesmīgi kutot, un viss beidzies laimīgi. Bet Pirkss neizskatījās pēc tāda, kam varētu kutēt. Viņš to zināja, un tādēļ šai ziņā viņam nebija nekādu ilūziju. Viņš turēja špikeri labajā rokā un, vienīgi aptvēris, ka vajadzēs sarokoties ar visiem trim pavadītājiem, pārlika to kreisajā rokā, bet kuģa žurnālu — no kreisās labajā. Šādi manipulējot, viņš neviļus sašūpoja tērauda platformu, un tā sāka līgoties kā tramplīns. Pēkšņi pretējā pusē atskanēja soļi. Pirkss uzreiz nevarēja ieraudzīt instruktorus: zem angāra velves bija tumšs.
Visi trīs kā vienmēr bija švītīgos formas tērpos, it īpaši Šefs. Bet viņam, kursantam Pirksam, mugurā bija kombinezons, kas arī nepiepūsts izskatījās kā divdesmit kopā salikti regbija vārtsarga tērpi, turklāt augstās apkakles abās pusēs nokarājās gari interkoma [1] un ārējā radiofona vadu gali, pie kakla kūļājās skābekļa šļūtene ar uzgriezni, muguru spieda rezerves balons; Pirksam bija velnišķīgi karsti dubultajā pretsviedru veļā, bet visvairāk traucēja ierīce, kas ļāva lidojuma laikā nokārtot savas vajadzības uz vietas, neizejot laukā (starp citu, vienpakāpes raķetēs, ar kurām dodas izmēģinājuma lidojumos, nav kur iziet laukā).
Pēkšņi visa platforma sāka lēkāt. Kāds tuvojās no mugurpuses. Tas bija Bersts tādā pašā kombinezonā. Viņš braši nosalutēja, paceldams milzīgā cimdā ietērptu roku, un apstājās tā, it kā gribētu nogrūst Pirksu lejā.
Kad instruktori iznāca priekšā, Pirkss izbrīnējies jautāja:
— Tu arī lido? Tavs vārds taču nebija sarakstā.
— Brendans saslimis. Es lidoju viņa vietā, — atbildēja Bersts.
Uz mirkli Pirksam kļuva mazliet neomulīgi. Šī galu galā bija vienīgā iespēja pacelties kaut milimetru tuvāk tai nesasniedzamajai augstienei, kur mita Bersts, lai gan viņš, liekas, nemaz necentās. Viņš bija ne vien spējīgākais kursā, ko Pirkss viņam samērā viegli piedeva, sajuzdams pat zināmu cieņu pret Bersta matemātiķa spējām kopš tās dienas, kad viņš kļuva aculiecinieks Bersta varonīgajai divkaujai ar elektronu skaitļojamo mašīnu, — tikai velkot ceturtās pakāpes saknes, Bersts palēnināja tempu; viņam bija ne tikai turīgi vecāki, un viņam nepavisam nevajadzēja nodoties sapņiem par divkronu monētām, kas patvērušās vecajās biksēs, bet arī spoži panākumi vieglatlētikā, viņš lēca kā velns, lieliski dejoja un — ko gan tur runāt! — bija ļoti skaists, bet to nekādi nevarēja sacīt par Pirksu.
Viņi gāja pa garo platformu starp spraišļotiem velvju nostiprinājumiem, garām rindās nostatītām raķetēm, līdz viņus apžilbināja spilgta gaisma, jo šeit velve bija atbīdīta uz abām pusēm divsimt metru garā posmā. Virs milzīgām, betonētām piltuvēm, kas iesūca un novadīja izplūdes liesmu, stāvēja viens otram blakus divi konusveidīgi milži — vismaz Pirksa acīs tie bija milži — katrs no tiem bija četrdesmit astoņus metrus augsts un vienpadsmit metru diametrā pie apakšējiem paātrinājuma dzinējiem.