Petaura medības

Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirksu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.

Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.

Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.

Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.

Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.

Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.

Tulkotāja

Staņislavs Lems

Petaura medības

.

PĀRBAUDĪJUMS

— Kursant Pirks!

Ēzeļu Pļaviņas balss izrāva viņu no sapņu dzelmes. Tieši tobrīd Pirkss iztēlojās, ka skapja dziļumā viņa veco civiltērpa bikšu pulksteņkabatiņā atrodas divas kronas. Ska­noša, aizmirsta sudraba monēta. Vēl pirms mirkļa viņš bija pārliecināts, ka tur nekā nav, — varbūt vienīgi kāda veca pasta kvīts, — taču pamazām sāka ticēt, ka mo­nēta tur ir, un, kad Ēzeļu Pļaviņa nosauca viņa vārdu, Pirkss bija par to pilnīgi pārlie­cināts. Var teikt, viņš skaidri sajuta tās apa­ļumu un redzēja, kā tā izspiežas kabatiņā. Viņš varētu aiziet uz kino, un viņam vēl paliktu pāri puskrona. Bet, ja noskatītos tikai hroniku, tad paliktu pāri pusotras, no šīs summas vienu kronu viņš pataupītu, bet pārējo naudu nospēlētu automātos. Ja auto­mātā kaut kas aizķertos un tas sāktu birdi­nāt monētas — tieši atvērtā plaukstā, — bet Pirkss tikko spētu tās bāzt kabatās un atkal pastiept roku… Smigam taču tā ga­dījās! Pirkss jau liecās zem negaidītās bagā­tības smaguma, kad Ēzeļu Pļaviņas balss izgaisināja viņa sapņus.

Pasniedzējs kā parasti salika rokas aiz mu­guras un, pārnesis ķermeņa svaru uz veselo kāju, jautāja:

—    Ko jūs darītu, ja, atrazdamies patruļā, sastaptu kuģi no citas planētas?

Kursants Pirkss pavēra muti, it kā gribē­dams izgrūst no tās atbildi. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kuram nav ne vismazākās no­jausmas, kas jādara, sastopot raķetes no citām planētām.

—    Es tuvinātos… — viņš sacīja dobjā, neparasti rupjā balsī.

Kursanti saspringa. Visi sajuta, ka gai­dāms kaut kas interesantāks par lekciju.

—    Ļoti labi, — tēvišķīgā tonī noteica Ēzeļu Pļaviņa. — Un tālāk?