Petaura medības

—    Piebremzētu… — izgrūda kursants Pirkss, juzdams, ka jau sen pārkāpis savu zināšanu robežas. Viņš drudžaini meklēja tukšajā galvā kaut kādus paragrāfus no grā­matas «Kā uzvesties Kosmosā». Viņam likās, ka šo grāmatu viņš savu mūžu nav redzējis.

Pirkss kautrīgi nodūra acis un tad pamanīja, ka Smiga viņam kaut ko saka — tikai ar lū­pām. Pirms priekšā teiktā jēga nonāca līdz Pirksa apziņai, viņš skaļi atkārtoja:

—    Es stādītos viņiem priekšā.

Viss kurss iesmējās kā viens cilvēks. Ēzeļu Pļaviņa kādu mirkli valdījās, bet tad arī viņš sāka smieties. Taču drīz vien viņš atkal kļuva nopietns.

—    Rīt jūs ieradīsieties pie manis ar kuģa žurnālu … Kursant Berst!

Pirkss apsēdās tā, it kā krēsls būtu paga­tavots no stikla, kas nav vēl pilnīgi atdzisis. Viņš pat sevišķi neļaunojās uz Smigu — tāds jau viņš bija, šis Smiga, nekad nevarēja pa­laist garām izdevību. Pirkss nedzirdēja ne vārda no tā, ko sacīja Bersts, — tas vilka uz tāfeles līknes, bet Ēzeļu Pļaviņa kā parasti klusināja elektronu skaitļojamās mašīnas at­bildes, tā ka kursants, kas atbildēja, galu galā kļūdījās aprēķinos. Reglaments atļāva lietot skaitļojamās mašīnas, taču Ēzeļu Pļa­viņai šai ziņā bija pašam savi uzskati: «Skaitļojamā mašīna arī ir cilvēks,» viņš mēdza sacīt, «un var sabojāties.» Pirkss ne­ļaunojās arī uz Ēzeļu Pļaviņu. Viņš vispār ne uz vienu neļaunojās. Gandrīz nekad. Pēc piecām minūtēm viņš jau stāvēja pie veikala Daierhofa ielā un aplūkoja skatlogā gāzes pistoles, no kurām varēja šaut ar tukšām lodes vai gāzes patronām — vesels kom­plekts ar simt patronām maksāja sešas kronas. Protams, Daeirhofa ielā viņš atradās sapņos.

Pēc zvana kursanti atstāja zāli, ne jau kliegdami vai klaudzinādami kājām kā pir­mais vai otrais kurss — galu galā viņi nebija nekādi bērni! Turpat puse kursantu devās uz ēdnīcu — šai laikā tur nebija ko ēst, to­ties varēja sastapt jauno oficianti. Kā runā, esot skaista. Pirkss nesteidzīgi gāja gar stik­lotiem skapjiem, kas bija bāztin piebāzti ar zvaigžņu globusiem, un ar katru soli aizvien vairāk zaudēja cerības atrast kabatiņā divas kronas. Uz pēdējā pakāpiena viņš saprata, ka monēta tur nekad nav bijusi.

Pie vārtiem stāvēja Bersts, Smiga un Paiarcs, ar kuru kosmodēzijas lekcijās Pirkss bija pusgadu sēdējis pie viena galda. Paiarcs bija aizsmērējis ar tušu visas zvaigznes Pirksa atlantā.

—    Rīt tev izmēģinājuma lidojums, — sa­cīja Bersts, kad viņš gāja garām.

—    Skaidrs, — flegmātiski atbildēja Pirkss. Viņš nebija tik viegli izjokojams.

—    Ja netici, tad izlasi! — Bersts piesita ar pirkstu pie pavēļu dēļa stikla.

Pirkss gribēja iet tālāk, bet galva pati pa­griezās. Sarakstā bija tikai trīs uzvārdi. Pašā augšā melns uz balta bija rakstīts: «Kursants Pirkss».

Kādu brīdi viņš neko neredzēja.

Pēc tam no tālienes izdzirda savu balsi:

—    Nu un tad? Es taču teicu — skaidrs!

Pirkss pagāja viņiem garām un aizsoļoja pa aleju starp puķu dobēm. Šogad te auga milzum daudz neaizmirstuļu, kas bija tā iestādītas, ka izveidoja raķeti, kas nolaižas. Gundegas attēloja izplūdes liesmu, bet tās jau sāka noziedēt. Pirkss neredzēja nedz puķu dobes, nedz celiņus, nedz neaizmirstu­les, nedz arī Ēzeļu Pļaviņu, kurš steidzīgi iznāca no Institūta sānu korpusa. Vārtos Pirkss tik tikko neuzskrēja virsū pasniedzē­jam. Nosalutēja viņam pašā degungalā.

— A, Pirkss! — sacīja Ēzeļu Pļaviņa. — Jūs rīt lidojat? Laimīgu startu! Varbūt jums lai­mēsies satikt tos — no citām planētām.

Internāts atradās parka pretējā pusē, aiz lieliem sēru vītoliem. Tas bija uzcelts dīķa malā, bet sānu korpuss, balstīdamies uz ak­mens kolonām, slējās virs paša ūdens. Kāds bija palaidis baumas, ka šīs kolonas atvestas no Mēness, — tīrās muļķības, taču pirmā kursa audzēkņi, svētsvinīgu jūtu pārņemti, bija iegriezuši tajās savus iniciāļus. Arī Pirksa vārda tur netrūka: viņš bija to rūpīgi iegravējis pirms četriem gadiem.

Nokļuvis savā istabā, — tā bija tik maza, ka Pirkss tajā dzīvoja viens pats, — viņš ilgi domāja, vai ir vērts taisīt vaļā skapi. Skaidri atcerējās, kur atrodas vecās bikses. Turēt civildrēbes šeit nebija atļauts, tāpēc viņš tās bija atstājis. Nekāda cita labuma no biksēm nebija. Pirkss piemiedza acis, notupās pie skapja, pavēra durvis, pastiepa roku un sa­taustīja kabatiņu. Protams, to jau varēja domāt. Kabata bija tukša.

Viņš stāvēja ietērpts vēl nepiepūstā kom­binezonā uz platformas tērauda dēļa zem pašas angāra velves un pieturējās ar elkoni pie troses, kas bija izvilkta margu vietā, jo abas rokas bija aizņemtas: vienā viņš turēja kuģa žurnālu, otrā — briku. Briks bija špi­keris, ko viņam bija aizdevis Smiga. Stāstīja, ka lidojumos to ņēmuši līdzi visi kursanti. Tiesa, nebija skaidrs, kādā veidā tas atgrie­zās atpakaļ: pēc izmēģinājuma lidojuma kur­santi atstāja Institūtu un devās uz Zieme­ļiem, uz Bāzi, kur sākās gatavošanās gala eksāmeniem. Bet, kā redzams, tas tomēr at­griezās, — varbūt ka to nometa ar izpletni? Protams, tas jau bija tikai joks.