Petaura medības

Uz vaļā atskrūvētām lūkām bija pārmesti nelieli tiltiņi, bet pārejas aizsprostoja vidū nostādīti svina paliktņi ar mazu sarkanu karodziņu lokanā kātā. Pirkss zināja, ka viņš pats noliks malā šo karodziņu, kad uz jautā­jumu, vai viņš ir gatavs veikt uzdevumu, at­bildēs apstiprinoši, un ka viņš izdarīs to pirmoreiz mūžā. Un pēkšņi viņam ienāca prātā, ka, atbīdot karodziņu, viņš no­teikti aizķersies aiz troses un nostiepsies visā garumā uz platformas, — tā mēdza gadīties. Un ja jau citiem tā mēdza gadīties, tad ar viņu tas notiks katrā ziņā, viņam taču vien­mēr nelaimējas. Pasniedzēji atrada tam citu izskaidrojumu: viņš esot tūļa, lempis un vienmēr domājot par visu citu, izņemot to, par ko jādomā. Tiesa, Pirksam bija daudz vieglāk rīkoties nekā runāt. Starp viņa rīcību un vārdos ietērptām domām rēgojās ja nu ne bezdibenis… tad katrā ziņā bija kāds šķērslis, kas sarežģīja viņa dzīvi. Pasniedzēji nezināja, ka Pirkss ir sapņotājs. To neviens nezināja. Visi uzskatīja, ka viņš vispār ne par ko nedomā. Bet tā nebija taisnība.

Viņš pašķielēja un ieraudzīja, ka Bersts jau nostājies kā nākas, viena soļa atstatumā no tiltiņa, kas bija pārmests uz raķetes lūku, izstiepies un piespiedis rokas pie vēl nepiepūstām kombinezona gumijas bandāžām.

Pirkss nodomāja, ka Berstam piestāv pat šis jocīgais tērps, kas, liekas, bija pašūts no simtiem futbola bumbu, un ka Bersta kombi­nezons patiešām nav piepūsts, turpretī viņa kombinezonā šur tur palicis gaiss, un tādēļ tajā tik neērti staigāt, tik plati jāliek kājas. Viņš mēģināja sabīdīt tās iespējami tuvāk vienu pie otras, bet papēži nekādi nesaskārās. Kāpēc tad Berstam tie saskārās? Tas bija nesaprotami. Starp citu, ja nebūtu bijis Bersta, Pirksam pat neienāktu prātā, ka jā­nostājas attiecīgā pozīcijā ar muguru pret raķeti un ar seju pret trim cilvēkiem formas tērpos. Vispirms viņi piegāja pie Bersta — pieļausim, ka tas bija tādēļ, ka viņa vārds sākās ar burtu «B», — bet arī tā nebija ne­jaušība vai, pareizāk sakot, bija nejaušība, kas nenāca Pirksam par labu: viņam mūžīgi bija ilgi jāgaida, kamēr viņu «uzraus augšā», un viņš nervozēja, jo uzskatīja, ka ir daudz labāk, ja ļaunais notiek pēc iespējas ātrāk.

Pirkss pa ausu galam dzirdēja, ko teica Berstam, un Bersts, nostiepies kā stīga, ātri atbildēja, tik ātri, ka Pirkss neko nesaprata. Pēc tam instruktori pienāca pie viņa, un, kad ierunājās Šefs, Pirkss pēkšņi atcerējās, ka šodien vajadzēja lidot trim, nevis diviem un kur tad palicis šis trešais? Par laimi, viņš izdzirda Šefa vārdus un pēdējā brīdī paguva noskaldīt:

—    Kursants Pirkss lidojumam gatavs!

—    M … jā … — noteica Šefs. — Un kursants Pirkss apgalvo, ka viņš ir miesīgi un garīgi vesels … hm … savu iespēju ro­bežās?

Šefam patika izpušķot ar šādiem daiļru­nības ziediem stereotipus jautājumus, un viņš varēja to atjauties, jo bija Šefs.

Pirkss atbildēja, ka viņš ir vesels.

—    Lidojuma laikā ieceļu jūs, kursant Pirks, par pilotu, — Šefs izteica sakramentālo formulu un turpināja: — Uzdevums: startēt vertikāli, paātrinātājiem strādājot ar pusjaudu. Ieiet elipsē B-68. Elipsē izdarīt ko­rekciju un ieiet pastāvīgā orbītā ar apriņķo­juma laiku 4 stundas 26 minūtes. Gaidīt orbītā divus JO-2 tipa tiešo sakaru kuģus. Radara kontakta paredzamā zona — 3. sek­tors, pavadonis PAL ar pieļaujamo novirzi līdz 6 ieņķa sekundēm. Nodibināt radiotelefoniskus sakarus manevra saskaņošanai. Ma­nevrs: iziet no pastāvīgās orbītas kursā zie­meļu platuma 60 grādi 24 minūtes, austrumu garuma 115 grādi 3 minūtes un 11 sekundes. Sākuma paātrinājums 2,2 g. Beigu paātrinā­jums pēc 83 minūtēm — 0. Neiziet no radiotelefonisko sakaru darbības rādiusa, pilotēt ierindā abus JO-2 Mēness virzienā, ieiet pa­gaidu orbītā tās ekvatoriālā zonā saskaņā ar Luna PELENG norādījumiem, pārliecinā­ties, ka abi pilotētie kuģi atrodas orbītā, un, izejot no tās ar paātrinājumu un kursu pēc paša ieskatiem, atgriezties pastāvīgā orbītā pavadoņa PAL zonā. Tur gaidīt tālākus no­rādījumus.

Institūtā runāja, ka pašreizējo špikeru vietā drīz parādīšoties elektronu briki, tas ir, mikrosmadzenes ķiršu kauliņa lielumā, šos brikus varēšot nēsāt ausī vai zem mēles, un tie vienmēr un visur pateikšot priekšā visu nepieciešamo. Bet Pirkss tam neticēja, uz­skatīdams — un tam bija savs pamats — ka, parādoties šādam aparātam, varēs iztikt bez kursantiem. Bet pagaidām viņam vaja­dzēja pašam atkārtot uzdevuma saturu, un viņš izdarīja to, kļūdīdamies tikai vienreiz, toties pamatīgi: viņš sajauca laika minūtes un sekundes ar garuma un platuma minūtēm un sekundēm. Pēc tam, slapjš kā žurka pret­sviedru veļā zem kombinezona biezā ap­valka, Pirkss gaidīja, kas būs tālāk. Uzde­vumu viņš gan atkārtoja, bet tā jēga vēl nebija nonākusi līdz viņa apziņai. Smadzenes urdīja viena vienīga doma: «Sadeva gan viņi man sutu!»