Pievienošana vairākumam

Tā atkal bija liela tumšas, zīdainas plastmasas aploksne. Vienlīdzīgo Padome bija spērusi kārtējo soli. Ruts lēnā garā atvēra konvertu un atlocīja tumšā auduma strēmeli. «Rutām Doringtonam — bijušajam pirmās klases kosmosa pilotam.» Ruts pavīpsnāja: «bijušajam» … Viņš jau ir «bijušais»; sākums nav slikts. «Esam uzzinājuši par iepirkumiem, kurus aizvakar izdarījāt universālveikalā «Viss visiem» ieroču nodaļā. Mēs novērtējam šo Jūsu rīcību kā mēmu piekrišanu mūsu prasībām un ceram, ka nekādi apstākļi netraucēs Jūs izpildīt pienākumu ne vēlāk par mūsu norādītā termiņa pusnakti. Atgādinām, ka līdz tam atlikušas nepilnas četras dienas.» Tas pats paraksts — ložņājošā čūska.

«Lai tas maksātu ko maksādams, šī zīmīte ir jāsaglabā,» Ruts nolēma. Viņš piecēlās no gultas un strēmeli rūpīgi iebāza kabatas portfeļa slepenā nodalījumā. Pēc tam pasauca Io.

—          Šī vēstule, — Ruts teica, paņemdams no galda lielo, tumšo aploksni, — ir bez atpakaļadreses. Vai tu nezini, kas sūta vēstules tādās aploksnēs?

—          Vēstules, uz kurām nav norādīta atpakaļadrese, sūta krematorija, — Io bez šaubīšanās atbildēja.

—           Krematorija?! — Rutām šķita, ka viņš ir pārklausījies.

—   Tas ir tāds koncerns, kurā cilvēkus, pārvērš pelēkā

pulveri, — robots paskaidroja. — No pulvera pēc tam gatavo citas derīgas lietas: mēslojumu dārziem, dažādas vielas, daudz dažādu vielu …

—    Vai tu runā par īstiem nomirušiem cilvēkiem?

—           Par nomirušiem un nekondicionētiem: ar novirzēm no normas, ar nepareizu programmu, kuri nokalpojuši savu laiku — dažādi novecojuši eksemplāri, ko grūti izmantot un nevar remontēt. Robotus, kurus nevar kapitāli remontēt, nosūta pārkausēt, bet cilvēkus — uz krematoriju. Tas ir gandrīz viens un tas pats.

—           Gandrīz, — Ruts piekrita. — Tātad tu domā, ka šī vēstule ir no krematorijas?

—           Esmu spiests atgādināt, ka manas sistēmas roboti nevar…

—           Es atkal to aizmirsu, — Ruts apķērās. — Piedod, Io! Es pajautāšu citādi: kādas pazīmes rāda, ka šī vēstule ir sūtīta no krematorijas?

Io uzmanīgi nopētīja aploksni.

—    Tādu pazīmju nav, kapteini Dorington.

—           Bet tu man tikko teici, ka vēstules tamlīdzīgās aploksnēs sūtot no krematorijas.

—           Atļaujiet atkārtot, kapteini, kā es teicu: vēstules bez atpakaļadreses sūta krematorija.

—          Tātad ja šajā vēstulē nav norādīta sūtītāja adrese … — Ruts uz brīdi apklusa. — Ko tas nozīmē, Io?

—           Tas nozīmē, — Io lēni iesāka, un viņa iesarkanās ačeles iemirgojās, — tas nozīmē… ka šo vēstuli varētu sūtīt no krematorijas… Jā, varētu. Bet tā varētu būt arī no cita ofisa.

Io, acis nemirkšķinādams, blenza uz savu patronu, un Rutām šķita, ka robota skatienā viņš mana vieglu ironiju.

—           Tevi nevar pieķert, Io! — Ruts nogrozīja galvu. — Tev ir dzelzs loģika.

—           Nevis dzelzs, — robots iebilda, — bet tranzistori. Divdesmit četri tūkstoši astoņi simti četrdesmit seši tranzistori.

—           Tas ir vareni! — Ruts piemiedza acis. — Tu maksā dārgāk par jebkuru cilvēku.

—    Cik tad maksā cilvēks? — Io jautāja.

—          Kā lai tev pasaka… Dažādi. Dažreiz ļoti maz, bet gadās ari pretēji…

—           Salīdzinot jāoperē ar vidējiem skaitļiem, — Io pamācīja.

—    TeV atkal ir taisnība, — Ruts piekrita, — taču baidos, ka attiecībā uz cilvēci, pat uz vienu cilvēku vidējā skaitļu metode īsti neatbilst. Personību grūti izskaitļot. Ikviens cilvēks ir bezgalība. Kā to var izteikt ar vidējiem skaitļiem? Io, vai tu zini, kas ir bezgalība?

—    Protams! Tas, kas nekad nebeidzas, piemēram, laiks. No laika viedokļa cilvēks nav bezgalīgs. Viņa laiks ir ierobežots — no dzimšanas līdz krematorijai.

—    Vienam cilvēkam — jā, bet visai cilvēcei tā nav. Turklāt cilvēku nevar uzlūkot tikai no tāda redzes viedokļa, cik garš viņa mūžs. Bezgalība ir viņā pašā, viņa iekšējā pasaulē.

—    Iekšējā pasaule arī nav bezgalīga, — robots iebilda. — Deviņdesmit seši procenti ūdens, mazliet oglekļa, dzelzs, kalcija, fosfora, pārējais ir baktērijas; izņēmuma kārtā — pāris gramu zelta un daži tranzistori, lai pastiprinātu apkārtējās vides uztveri.

—    Vai tu gribi teikt, ka pats esi sarežģītāk iekārtots?

—    Es to neapgalvoju. Cilvēks jau arī netika uzreiz pagatavots.

—    Nenoliedzami… Turklāt man šķiet, — Ruts ļoti nopietni piebilda, — lai izgatavotu cilvēku, nācās patērēt mazliet vairāk laika nekā jebkura robota izgatavošanai. Pat «S» sistēmas robotu …

Io attieksme pret «S» sistēmas robotiem acīmredzot nebija tik vienkārša. Viņa ačeles nodzisa, un viņš neko neatbildēja. Ruts juta, ka bijis netaktisks. Viņš gribēja neitralizēt sava uzticamā palīga negatīvās emocijas.

—    Lai arī cik universāla un sarežģīta konstrukcija būtu «S» sistēmas robotiem, — Ruts teica, — viņiem piemīt viens būtisks trūkums — viņi pārāk atgādina cilvēkus …

Io neatbildēja. Iespējams, ka viņš neuzskatīja šo «S» sistēmas robotu īpašību par trūkumu.