Plutonija

— Un viņam pilnīga taisnība! — pārsteigtais Papočkins iesaucās.

— Leslijs norāda, ka ieejai zemes iekšienē jāatrodas apmēram pie 82. ziemeļu platuma grada..

— Bet tas taču brīnišķi! — Makšejevs sasita plaukstas. — Kā gan viņš varēja tik precizi noteikt? Mēs atradām šīs ieejas dienvidu malu mazliet tālāk par 81. grādu.

— Leslijs to noteica pēc visintensivākā ziemeļblāzmas rajona, jo domāja, ka ziemeļblāzma izstaro tieši no pazemes, iedomādamies elektriskos starus, kas apgaismo zemes iekšieni. Leslija mācībai radās daudz piekritēju, un pat pilnīgi nopietni apsprieda jautājumu par ekspedicijas sūtīšanu uz zemes iekšieni.

— Lūk, kā! — Gromeko pasmaidīja. — Arī šai ziņā mums tik tikko nav radušies priekšgājēji!

— Ekspediciia tomēr nenotika, io tā laika autoritatīvie zinātnieki Bifons, Leibnics un Kirchens zobojās par Leslija hipotēzi, nosaukdami to par fantaziju. Viņi aizstāvēja ugunīgi šķidru zemes kodolu ar vienu kopēju vai ar daudziem otrās pakāpes centriem, kurus nosauca par p i r o f i l i a c i j i e m. Astoņpadsmitā gadsimta beigās Kanta-Laplasa harmoniskā hipotēzē par mūsu.planētu sistēmas izcelšanos no sakarsēta gāzveidīea miglāia iekaroja gandrīz visu prātus un visas pārējās atbīdīja otrā plānā.

— Bet Kormulss 1816. gadā pierādīja, ka zeme vidū ir tukša un ka tās garoza nav biezāka par trīssimt angļu jūdzēm.

— Hallejs, Franklins, Lichtenbergs un Kormulss centās izskaidrot zemes magnētisma parādības un tā mūžsenās pārmaiņas no hipotētiskās iekšēiās planētas eksistences viedokļa. Vācu profesors Šteinhauzers 1817. gadā atzina par gandrīz neapšaubāmu, ka šāda planēta pastāv, un nosauca to par Minervu.

— Radās atkal projekts ekspedicijai uz zemes iekšieni. Atvaļināts kāinieku kapteinis Sīmess, kas dzīvoia Sen-Luisā, Misuri štatā,1818. gada aprilī ievietoja laikrakstos vēstuli un izsūtīja to daudzām Amerikas un Eiropas iestādēm, adresēdams «visai pasaulei», ar devizi «pasaule rūpējas par gaismu, lai pasaules atklāsme turpinātos līdz bezgalībai».

Lūk, ko viņš rakstīja:

Zeme iekšpusē ir tukša un apdzīvota. Tā sastāv no cita citā ietilpīgām koncentriskām sfērām ar atverēm pie poliem no 12 līdz 16° platumā. Esmu gatavs ieķīlāt savu dzīvību, ka tas taisnība, un ierosinu šo alu izpētīt, ja pasaule man šai pasākumā palīdzēs. Esmu sagatavojis par šo jautājumu presei ziņojumu, kurā minu augšminēto apstākļu pierādījumus, izskaidroju dažādās parādības un atminu doktora Darvina «zelta noslēpumu». Mans nosacījums — šās un jaunās pasaules patronats. Es to dāvinu (novēlu) savai sievai un tās desmit bērniem. Par saviem aizgādņiem esmu izraudzījies doktoru Mitčelu, seru Deviju un baronu Aleksandru von Humboldtu. Man vajadzīgs simts uzņēmīgu ceļabiedru, lai vasaras beigās izbrauktu no Sibīrijas ar ziemeļbriežu kamanām pa Ziemeļjūras ledu.

Apsolu, ka mēs atradīsim siltas un bagātas zemes ar derīgu augu un dzīvnieku pārpilnību, bet varbūt arī ar cilvēkiem, tikko būsim garām 82. ziemeļu platuma gradam. Nākošā pavasari mēs atgriezīsimies.

— Un šī ekspedicija notika? — Kaštanovs apjautājās.

— Par nelaimi vai, ja vēlaties, jums par laimi tā nenotika. Sīmesa vēstule modināja ievērību, un laikrakstu un žurnālu redakcijas, kā arī zinātniekus, ieinteresētie lasītāji apbēra dažādiem jautājumiem. Priekšlikumu, ko bija ierosinājis drošsirdīgais kapteinis, kas nebaidījās pamest sievu un desmit bērnus, pārrunāja presē, tomēr ne simts drosmīgo ceļabiedru, ne naudu ekspedicijai nesavāca. Zinātnieki, kas bija izraudzīti par aizgādņiem, droši vien noturēja nabaga Sīmesu par vienkāršu fantastu vai vājprātīgo. Lieta tā, ka daudzi bija pārliecināti par tukšumu zemes iekšienē, bet neticēja, ka ir atvere, pa kuru varētu iekšienē iekļūt.

Tā fiziķis Hladnijs Sīmesa vēstules ierosinātā un zinātniskā žurnālā iespiestā rakstā par zemes iekšieni norādīja, ka atvere nav iespējama: ja tā kaut kad arī būtu eksistējusi, to nenovēršami būtu piepildījis ūdens. Šteinhauzera atklātās planētas pārāk gauso kustību Hladnijs izskaidro ar to, ka tā kustas blīvi saspiesta gaisa vidē, varbūt saules un mēness pievilkšanas spēku iespaidā. Viņš izsaka vēl šādus interesantus pieņēmumus, neuzrādot tos, protams, par neapstrīdamiem: tā kā, gaisu stipri saspiežot, izdalās siltums, bet stipri sakarsētam ķermenim jāspīd, tad zemes tukšuma centrā, kur spiediens no visām pusēm ir vislielākais, stipri saspiestajam gaisam jāizveido spīdoša un sildoša masa, kaut kas līdzīgs centralai saulei.

Zemes iekšējās virspuses apdzīvotāji, ja tādi eksistē, redz šo sauli arvien zenitā, bet ap sevi visu saules apmirdzēto iekšējo virsmu, kam jārada ļoti skaista ainava.

Hipotēzēs par iekšējo planētu noturējās zināmu laiku. Arī Bertrans pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados domāja, ka zemeslode ir tukša un šai tukšumā atrodas magnētisks kodols, kas komētu iespaidā pārvietojas no viena zemes pola uz otru.