Plutonija

— Es domāju, ka sīkākos gabalus no dzīlēm izplūdušās gāzes izsvieda atpakaļ, bet lielākie daļēji varēja sakust ar meteoritu spīdošajā Plutona ķermenī, daļa varēja nokrist uz iekšējās virsmas un tur izveidot pakalnus un veselas augstienes.

Varbūt, ka tie lielie, ar dzelzi bagātie olivina iežu pakalni, kurus jūs atklājāt Makšejeva upes krastos tās vidustecē, ir šādi ielauzuma gabali. Varbūt arī viss melnā tuksneša līdzenums Ķirzaku jūras dienvidu krastā» sastāv no līdzīga milzu gabala, tas viss jāturpina izpētīt.

— Bet izdzisušie un darbīgie vulkāni, kurus mēs atradām šai līdzenumā, — kā jūs tos izskaidrojat?

— Man liekas, tas nav grūti. Saskaņā ar Cepricas hipotēzi virs gāzu kārtām jeb joslām atradās ugunīgi šķidra kārta. Pēc cauruma rašanās, kad tajā traucās gāzes un spiediens zemes iekšienē sāka strauji kristies, daļai šīs kārtas vajadzēja pārvērsties tvaikos un gāzēs, bet pārējā atgādināja verdošu uguns jūru. Tvaiki un gāzes pamazām izplūda pa atveri, temperatūra un spiediens iekšējā dobumā arvien vairāk pazeminājās un lavas jūru sāka pārklāt cieta garoza. Sākumā tā bija plāna un vāja, zem gāzu un tvaiku spiediena, kuri vēl turpināja atdalīties no sakarsētās masas, bieži pārplīsa. Bet pamazām tā sacietēja, pārrāvumi atkārtojās arvien retāk un retāk — tāpat kā zemes virspusē tās dzīvības sākuma periodā. Vulkāni tikai norāda, ka zināmā dziļumā zem šīs garozas vēl saglabājušies baseini ar ugunīgi šķidru lavu, kas arī rada izvirdumus tāpat kā zemes virspusē, vienīgi ar to starpību, ka izvirduma produkti ir tikai ļoti smagie, ar dzelzi pārpildītie ieži, kādus mēs zemes virsū nepazīstam.

— Bet, ja iekšējā virsma sākumā bijusi uguns jūra, kā jūs sacījāt, tad tajā iekritušajiem garozas gabaliem vajadzēja nogrimt vai izkust, — Makšejevs aizrādīja.

— Tas nav obligāti, — aizstāvēja Kaštanovs. — Sīkie gabali, protams, izkusa, bet lielie, pateicoties saviem apmēriem, — tie taču diametrā varēja sasniegt vairākus kilometrus — izkusa tikai daļēji. Bet, kas attiecas uz viņu nogrimšanu ugunīgajā jūrā, tad tā atkarīga no to īpatnējā svara. Ja viņi bija vieglāki par izkusušo masu, — un vienai daļai gabalu tas pilnīgi pieļaujams — tie peldēja pa virsu kā ledus gabali jūrā un tāpat kā ledus gabali no malām un apakšas arī kusa.

— Es nepastāvu uz savu domu pareizību, — Truchanovs paskaidroja. — Tas bija pirmais pieņēmums, kas man ienāca prātā pēc jūsu jautājuma. Tas viss jāizpētī tālāk. Mēs tagad pazīstam tikai šauru Plutonijas josliņu gar Makšejeva upi un Ķirzaku jūras krastiem, bet kāda izskatās šī milzīgā zeme upes abās pusēs? Vai melnais tuksnesis aizstiepjas tālu uz dienvidiem? Kas atrodas aiz šī tuksneša? Vai tur atkal nav dzīvības oāzes?

— Man liekas, ka ne, — Papočkins piezīmēja, — lūk, kāpēc. Mitrumu, bez kā nevar būt dzīvības, atnes vējš, kas pūš no ziemeļiem, no atveres. Šis mitrums galvenām kārtām ir zemes virspuses produkts. Kā mēs pārliecinājāmies, lieti tālāk par Ķirzaku jūras dienvidu krastu neizplatās. Vēji atstāj visu savu mitrumu šajā samērā nelielajā attālumā no atveres, bet aiz jūras, visā pārējā iekšējās virspuses platībā plešas sauss un neauglīgs sacietējušas lavas tuksnesis. Es pat domāju, ka sākumā juras laikmeta dzīvība izplatījās ļoti tuvu atverei, un tikai pakāpeniski, secīgi, kā mitrums upīšu un ezeru veidā pavairojas, pateicoties pastāvīgam valguma pieplūdumam pa atveri, šī dzīvībavirzījās arvien tālāk un tālāk uz dienvidiem. Varbūt arī Ķirzaku jūra izveidojusies.samērā nesen, un tāpēc ūdens tai nav tik sāļš kā okeānā.

— Nu, tam nevar piekrist, — sacīja Kaštanovs.

— Ja jūra būtu radusies nesen, tajā nedzīvotu tādi juras faunas pārstāvji kā zivis, ichtiozauri un pleziozauri. Ne zivis, ne ichtiozauri nevarēja pārvietoties no zemes virspuses iekšienē pa sauszemi kā skudras vai pa gaisu kā pterodaktiļi. No tā jāsecina, ka atverē tomēr iekļuvusi arī jūra, kaut gan uz neilgu laiku un kā šaurs jūras līcis.

— Atvainojiet, atvainojiet! — iesaucās Papočkins.

— Kā gan aiz meteorita zemes iekšienē varēja iekļūt jūra? Tā būtu sastapusi sakarsētas gāzes un ugunīgu virsmu, un visi zauri un zivis būtu devuši tikai kolosālu zivju zupu, bet ne pēcnācējus.

Visi iesmējās, bet Kaštanovs iebilda:

— Jūs, Semjon Semjonovič, pasteidzāties iztulkot manus vārdus nepareizi. Es neteicu, ka jūra iekļuva tūlīt aiz meteorita. Tā, kā domā Nikolajs Inokentjevičs, ho: krita terciarajā periodā, bet jūras fauna ir no juras laikmeta. Tātad mums ir pietiekama laika atstarpe, lai izplūstu gāzes un iekšējais dobums atdzistu. Varbūt citā Plutonijas daļā Ķirzaku jūra plešas daudz tālāk uz zieT meļiem, norādot to ceļu, pa kuru jūras fauna kaut kad pārvietojusies zemes iekšienē.

— Redziet, cik daudz ļoti interesantu un svarīgu jautājumu rodas tūlīt, tikko mēs sākam runāt par Plutonijas dabu, — sacīja Truchanovs. — Un ikviens no mums pēc savas specialitātes var to izvēlēties veselu virkni. Un gala rezultātā — nepieciešams rīkot otru ekspediciju Plutonijas tālākai izpētīšanai. Vai ne?

EPILOGS