Plutonija

Tikām kreiseris bija pienācis pavisam tuvu, samazināja gaitu un apstājās kabeļtauvas attālumā no «Polārās zvaigznes». No tā tūlīt nolaida laivu, un varēja redzēt, kā apmēram divdesmit šautenēm bruņotu matrožu un divi virsnieki nokāpa pa kāpnēm. Laiva devās uz «Polāro zvaigzni», kuras pasažieri, kapteinis un visa komanda lielā izbrīnā pulcējās pie borta. Tomēr nelūgto viesu saņemšanai kāpnes gribot negribot vajadzēja nolaist.

Klājā uzkāpa abi virsnieki un desmit matrožu.

— Tas ir krievu kuģis? — jautāja vecākais viesis, militārā sveicienā pielikdams labo roku pie cepures.

— Krievu. Jachta «Polārā zvaigzne», privātīpašums, — Truchanovs atbildēja.

— Jūs pats kapteinis?

— Nē, kuģa īpašnieks.

— Tirdzniecības kuģis vai valzivju ķērājs?

— Ne viens, ne otrs. «Polārā zvaigzne» atgriežas ar zinātnisku ekspediciju no brauciena pa Ledus okeānu. Bet es vēlētos zināt, ar kādām tiesībām jūs aizturat krievu kuģi krievu ūdeņos un mūs nopratināt?

— Uz jūras kara un karastāvokļa pamata.

— Kā tā? Kas par karastāvokli? Kas noticis? — bira galīgi satraukto pasažieru jautājumi.

Virsnieks pasmaidīja.

— Jums neko nezināt? Jums sen peldēt uz Ledus okeāns?

— Kopš pagājušā gada pavasara.

— Diese Russen sind wie von Himmel gefallen (šie krievi it kā no debesīm nokrituši!), — austrietis uzrunāja savu biedru, kas acīm redzot vāji saprata krieviski, bet tagad arī pasmaidīja un atbildēja:

— Sie vissen var nichts von Kriege (viņi par karu neko nezin).

— Tad es jums pasludin, ka Austroungārijas impērija un Vācijas impērija jau vesels gads ved karš ar Krieviju, un mēs imperatora flotes kreiseris «Ferdinands» ņemsim jūsu kuģis kā kara laupījums. Saprotait?

— Mana jachta taču nav kara kuģis, bet zinātnisks, miermīlīgs kuģis. Privātos kuģus nekonfiscē.

— Miermīlīgs kuģis? Bet kas tas tāds? — austrietis norādīja uz mazo salutu un signālu lielgabalu kuģa priekšgalā. — Tas ir lielgabals!

Truchanovs tikai pasmaidīja.

— Katrs miermīlīgs kuģis, — austrietis turpināja, — vai būs apbruņots, atvest desants, kara materials, kara posts. Miermīlīgs kuģis jāatņem, neko darait!

— Vai es nevaru runāt ar kreisera komandieri?

— Bet vai jūs vācu valods runāt, saprot?

— Nē, bet runāju franciski un angliski.

— Labs! Iesim kreisers.

Virsnieks pusbalsī kaut ko pateica savam biedram un tad kopā ar Truchanovu nokāpa laivā, kas aizbrauca pie kreisera. Otrais virsnieks un matroži palika uz «Polārās zvaigznes».

Kaštanovs, labi mācēdams vācu valodu, sāka runāties ar virsnieku, kas labprāt atbildēja uz jautājumiem un iepazīstināja pasažierus ar svarīgākajiem notikumiem, kuri 1914. gada jūlijā bija izraisījuši Eiropas karu, un laiks, līdz atgriezās Truchanovs, aizritēja nemanot. Pēdējais ieradās ar diviem virsniekiem un vēl dažiem neapbruņotiem matrožiem.

— Mūs sagaida izsēdināšana Kamčatkas krastā, — viņš paziņoja. — Dosimies uz kajitēm sakravāties, kamēr «Polāro zvaigzni» ar konvoju nogādās pie krasta. Viņi konfiscē bez ierunām ar visu kravu.

Kajītē bez austriešiem, kas bija palikuši rīkoties klājā, Truchanovs pastāstīja sekojošo:

— Kreisera komandieris paziņoja man to pašu, ko virsnieks. Sākumā, apspriedies ar saviem palīgiem, viņš gribēja aizvest mūs līdzi kā gūstekņus. Es taču teicami saprotu un runāju vāciski, — Truchanovs paskaidroja, — bet tīšām to noslēpu, vēlēdamies uzzināt, ko viņi savā starpā runās un par mums izlems. Un tā es uzzināju, ka viņiem maz pārtikas un tie ar mūsu krāiumiem cer iedzīvoties. Tāpēc liekas gūstekņu mutes viņiem nav vajadzīgas. Kaut gan viens no palīgiem uzstāia, ka viņiem vismaz jāaizved visi, kas jaunāki par 45 gadiem, — tātad kara dienestam pakļautie, tas ir, visi, izņemot mani, tomēr komandieris viņu nomierināja, apgalvodams: kamēr mēs no Kamčatkas nokļūšot līdz Maskavai, karš droši vien jau būšot beidzies ar Krievijas un Francijas sakāvi.

— Tātad, — Truchanovs turpināja, — viņi nolēma mūs visus izsēdināt un atļaut ņemt līdzi tikai nepieciešamo apģērbu, nedaudz pārtikas un katra personīgo naudu, bet ne ekspedicijas kasi. Tā nu viss pārējais pakļaujams konfiskaciiai.

— Arī visas kolekcijas, visi ekspedicijas rezultāti? — Papočkins sašutis iesaucās.

— Jā, viss bez ierunām! Dienasgrāmatas mēs, protams, paslēpsim kabatās, bet fotogrāfijās, galvaskausus, ādas, herbāriju utt. vajadzēs atstāt. Viņi apsolās visu veselu un neskartu nogādāt Vīnē un pēc kara beigām atdot.

— Ja ceļā uz turieni viņus nenolaidīs dibenā franču vai krievu zemūdene vai mīna! — saniknotais Borovojs aizrādīia.

— Tas ir pilnīgi iespējams! — Truchanovs turpināja, — jo vairāk tāpēc, ka karā iestājusies Anglija.

— Vārdu sakot, ekspediciia pilnīgi aplaupīta, kā toreiz, kad mūs aptīrīja skudras, — Makšejevs rūgti iesmējās.

— Ir kaut kāda iespēja mūsu mantas atgūt, — Truchanovs sacīja. — No viņu sarunām es nojautu, ka tiem kaut kur tuvumā atrodas bāze, visticamākais Komandoru salās, no kurienes kreiseris mūs pārsteidza. Ieradušies Vladivostokā, mēs to paziņosim saviem kara kuģiem un bazi ieņems.

— Kad gan mēs turp nokļūsim!

— Tā katrā gadījumā ir vienīgā cerība. Bet tagad sāksim kravāties.