Plutonija

Bet karš ieilga, tam sekoja revolūcija un citi notikumi … Pagāja desmit gadu, ekspedicijas dalībnieki izklīda; citi krita frontēs, citi nomira. Nav zināms, kur atrodas kolekcijas un dokumenti. Truchanovs, kas atgriezies savā observatorijā Munku-Sardikā un dzīvo tur kā vientulis, vairs necer tos atgūt.

Autora rokās nejauši nokļuva kāda miruša ekspedicijas dalībnieka dienasgrāmata un zīmējumi. Pēc šiem materialiem arī sarakstīta šī grāmata.

PĒCVĀRDS

Izlasījuši šo aprakstu par neparasto ceļojumu zemes dzīlēs un sešu drosmīgo pētnieku piedzīvojumiem un viņu novērojumiem pazemes pasaulē, daži jaunie lasītāji secina, ka viss autora attēlotais ir īstenība.

Autors jau saņēmis ne mazumu «Plutonijas» lasītāju vēstuļu, kurās tie pilnīgi nopietni jautā, kāpēc nerīko jaunas ekspedīcijas pētīt šo pazemes pasauli, kāpēc nav otrreiz atrasta un izpētīta atvere Arktikas ledājos, kura ved zemes dziļumos. Viņus interesē ari ekspedicijas ierosinātāja Truchanova un tās dalībnieku tālākais liktenis.

Tāpēc autoram «Plutonijas» jaunā izdevuma pēcvārdā jāpaskaidro, ka ceļojums uz Plutoniju nekad nav noticis un nevar notikt, jo nekur Arktikas robežās un vispār uz zemes nav tādas atveres, pa kuru cilvēki varētu nolaisties zemes dzīlēs. Kaut gan vulkānu krāteri veido kanalus, kas dziļāk vai seklāk iesniedzas zemes garozā, taču darbīgos vulkānos tos piepilda izkususi lava vai karstas, smacīgas gāzes, bet atdzisušos vulkānos pieblīvē sacietējusi lava.

Tāpēc nav ticams Zila Verna pazīstamais romāns «Ceļojums uz Zemes centru», kurā pētnieki nolaižas dziļumos pa kādu Islandes vulkānā krāteri, net atgriežas uz plosta pa kāda cita vulkānā krāteri Vidusjūrā. Ļoti bāli šajā romānā attēlota ari pazemes pasaule.

Es uzrakstīju «Plutoniju», lai saistošā, zinātniski fantastiska romana formā sniegtu mūsu lasītājiem iespējami pareizāku priekšstatu par bijušajiem ģeoloģiskajiem periodiem, par šo tālo laiku dzīvniekiem un augiem. Sim romanam es izmantoju hipotēzi, kuru pilnīgi nopietni iztirzāja ārzemju zinātniskajā literatūrā pirms vairāk nekā simts gadiem un kas guva daudz aizstāvju. Viņi apgalvoja, ka zemeslode ir izdobta, ka tās iekšnusi apgaismo mazs soīdeklis un ka tā ir aodzīvota. Sī hipotēzē sīki izskaidrota nodaļā «Zinātniskā saruna», un Truchanovs to, protams, aizstāv. Zinātne Šo hipotēzi iou sen atmetusi, un, kaut gan arī mēs skaidri nezinām, kāds ir zemes kodola sastāvs, tomēr varam apgalvot, ka ne iekšējais spīdeklis, ne atvere, kas ved zemes dzīlēs, neeksistē. Neraugoties uz to. autoram norādītā hipotēzē zinātniski fantastiskam romanam. šķita piemērotāka nekā Zila Verna iedomātais vulkānā krāteris.

Autors cer, ka šis «Plutonijas» izdevums ierosinās padomju jaunatni tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un palīdzēs iesaistīt šīs interesantās zinātnes apgūšanā, zemes dzītu, izrakteņu bagātību un izmirušo dzīvnieku un augu pētīšanā jaunus spēkus, kas nepieciešami., lai tālāk attīstītu un veicinātu padomju zinātni par zemi un tās vēsturi.

Krievu ceļotāii un zinātnieki jau atklājuši ne mazumu izmirušu dzīvnieku un augu atradnes dažādās mūsu. plašās Dzimtenes dalās. Nevar nepieminēt profesora V. P. Amaļicka. atrastās bagātīgās permas perioda, rāpuļu, plēsoņu un zātēdāju atliekas Ziemeļu Dvinas krasta, sarkanajā smilšakmenī. Tur pilnībā atrastie kaulu skeleti izstādīti Paleontoloģiskajā muzejā Maskavā. Akadēmiķis A. A. Boris jaks Turgaias apgabalā terciārā perioda nogulās atrada vislielākā zālēdāja zīdītāja atliekas, kuru nosauca teiksmainā zvēra indrika vārdā par indrikoteriju. Ziemeļsibirijā krievu zinātnieki atraduši mamutu līkus ar ādu, spalvām un iekšējiem orgāniem, kas saglabājušies kvartarā perioda mūžīgā sasaluma nogulās. Gobi tuksneša nogulās Mongoli jā es atradu degunradža zobu, kas pierādīja, ka šī plašā apgabala ieplakas nav aizņēmusi jūra, kā domāja ārzemju zinātnieki. Pēdējos trīsdesmit gados ekspedicijas. kas pētījušas Gobi ieplakas Centrālajā Āzijā, atradušas to nogulās ļoti bagātu faunu: krīta un terciārā perioda dažādu laikmetu bruņurupučus, abiniekus, rāpuļus, zīdītājus un putnus, kā ari milzu koku stumbrus, kas liecina, ka šo periodu gaitā ieplakas nav bijuši tuksneši vai pustuksneši kā tagad, bet tur bijuši daudzi ezeri un meži ar ļoti dažādu faunu un floru. Amūras krastos A. N. Krištofovičs atrada milzīga krita perioda rāpuļa atliekas, kas tagad rotā Ģeoloģisko muzeju Ļeņingradā. Mūsu zinātnieku savāktās dažāda ģeoloģiska vecuma zemāko dzīvnieku, korāļu, dažādu gliemežu, adatādaino, vēžveidīgo, lapu, mizu un augu stumbru atliekas atrodas daudzu Padomju Savienības universitāšu un ģeoloģisko institutu muzejos.

SATURS

Priekšvārds

Negaidīts priekšlikums

Apspriede Maskavā

Tālajā cejā

Kūpošo pauguru zeme

Beringa jūras šaurums

Nezināmo zemi meklejot

Fritjofa Nansena Zeme

Pāri Krievu kalnu grēdai

Bezgalīgais lejupceļš

Neizskaidrojamais saules stāvoklis

Polārā tundra

Klīstošie pakalni

Nelūgtais viesis

Truchanova vēstule

Mūžīgās gaismas zeme

Neaicinātie kaprači

Lejup pa Makšejeva upi

Medības uz mednieku

Piedzīvojums pakalnā

Lidotājs pret paša gribu