Plutonija

— Pagaidām apsēdieties zemē, es tūlīt no ceļa aptiekas dabūšu ožamo spirtu un saites, — Kaštanovs.sacīja.

— Nē, nē, palīdziet man iekāpt laivā! Atskatieties!

Pa klajumu tiem ātri tuvojās pārdesmit skudru. Vēl dažas minūtes — un vajadzētu sākt nevienādu cīņu. Kaštanovs zoologu, kas ar grūtībām vilka kāju, nekavēdamies satvēra aiz padusēm, nolaida viņu pa nogāzi laivā, tad ielēca pats, un tieši pieskrējušo ienaidnieku degungalā laiva atpeldēja no krasta.

Turpināt ekskursiju nebija ko domāt: viens airētājs gulēja bez spēka laivas dibenā un sāpēs vaidēja, bet satrauktās skudras varēja sekot laivai, kas pret straumi virzījās ļoti lēni, un neļaut piestāt malā. Tāpēc Kaštanovs, daudz nedomājis, pagrieza laivu lejup pa straumi un ķērās pie airiem. Viņš centās turēties upītes vidū, lai izvairītos kukaiņu uzbrukumu. Papočkins ar pūlēm noāva sakosto kāju, sadabūja ožamo spirtu un saites. Kāja jau bija satūkusi, sarkana, un katra kustība izsauca stipras sāpes.

Pēc pusstundas laiva tuvojās mežmalai, kas apņēma klajumu no ziemeļiem un atdalīja to no jūras. Ienaidnieki vairs nebija redzami, un Kaštanovs nolēma apstāties, lai ievainoto iekārtotu ērtāk. Viņš izklāja laivas dibenā apmetņus, noguldīja uz tiem Papočkinu, paņēma rezerves kreklu, ko samērcēja ūdenī un kā atvēsinošu kompresi uzlika uz ievainojuma. Tā atviegloja sāpes, un zoologs aizsnaudās. Mazliet atpūties, Kaštanovs turpināja airēt.

Pirms zaļā gaiteņa sākuma upīte meta nelielu līkumu. Kad laiva to bija apbraukusi, priekšā atklājās skats, kas piespieda Kaštanovu nodrebēt. Straujiem airu vēzieniem viņš piedzina laivu pie krasta un, aiz krūmiem aizķerdamies, to apturēja, un paslēpa ienaidnieku skatam.

Ienaidnieki bija tuvu. To vairāki desmiti rosījās upītes kreisajā krastā pašā gaiteņa sākumā. Viņi pārgrauza kosu stumbrus, kas auga virs ūdens, un meta to upītē, ierīkojot šķērsli, pār kuru laiva nevarēja pārbraukt. Nebija šaubu, ka skudras gribēja atgriezt saviem divkājainajiem ienaidniekiem atkāpšanās ceļu uz jūru. Stāvoklis k|uva kritisks: Kaštanovs viens pats un fevainotais zoologs nevarēja izlauzties caur aizsprostu, ko apsargāja neskaitāmi kukaiņi. «Viens kodiens pirmajā nevienlīdzīgajā cīņā ar tiem,» nodomāja Kaštanovs, «un es kļūšu tikpat nevarīgs kā Papočkins.»

«Griezties atpakaļ un stumties pa upīti uz augšu? Bet arī tur agri vai vēlu var uzbrukt skudras. Un tomēr upīte palika vienīgais ceļš, pa kuru izbēgt no viņu valstības. Jāizlaužas, lai tas maksā ko maksādams. Varbūt, ka tās sabiedēs šāvieni, bet ja ne? Visas nenonāvēsi, viņas paslēpsies mežā, bet, kad es sākšu izjaukt šķērsli, tās uzbruks veseliem bariem,» Kaštanovs prātoja.

Šajā bezizejas stāvoklī Kaštanovs pēkšņi iedomājās pasākumu, kas, kā likās, solīja drošas sekmes, ja tik to nekavējoties varēja paveikt. Darbā aizņemtās skudras krastam starp krūmiem pievilkto laivu vēl nebija pamanījušas. Tāpēc Kaštanovs, izvairīdamies no straujām kustībām, tverdamies aiz krūmiem, klusām sāka vilkties pa upīti augšup, lai atgrieztos aiz gultnes līkuma, kur krasts viņu pilnīgi paslēpa no kukaiņiem. Še sākās mežmala, kur bija ļoti daudz sausu kosu stumbru un vispār kritalu. Piebraucis pie krasta un laivu ar aizmigušo zoologu piesējis, Kaštanovs ievilka upītē vairākus resnus stumbrus, steidzīgi sastiprināja ar lokanām krūmu klūgām un tad sagāza uz šī plosta milzīgu stumbru, stiebru un žagaru kaudzi, apklājot sauso materialu ar kosu zaļajiem zariem un niedru stiebriem.

Kad kaudze bija gatava, Kaštanovs atgriezās laivā un sāka lēni braukt pa straumi uz leju, garā kārtī piesieto plostu bīdīdams ūdenī sev priekšā, aiz tā pilnīgi paslēpdamies ienaidnieka skatam. Aiz pagrieziena upīte tecēja taisnā virzienā uz to vietu, kur skudras cēla aizsprostu, kas vēl atradās simts metru atstatu. Pievilcis plostu pie laivas, Kaštanovs aizdedzināja kaudzi un brauca tālāk, tāpat grūzdams plostu sev pa priekšu. Apņemot sausās kosas, uguns arvien palielinājās, bet no kārtām saliktiem zaļumiem pacēlās biezi, melni dūmi.

Kad laiva un plosts atradās simts soļu no šķēršļa, Kaštanovs palaida plostu pa straumi, bet pats satvēra kārti, lai aizturētu laivu upītes vidū. Gigantiskais ugunskurs piepeldēja pie aizsprosta un pie tā apstājās, apšļācot darbā aizņemtās skudras ar kodīgu dūmu mutujiem un liesmu mēlēm. Daļa skudru apdedzinātas vai apdullinātas sakrita ūdeni, pārējās sabēga krastā un, neredzētā skata pārsteigtas, sadrūzmējās barā. Tad Kaštanovs pielādēja divstobreni ar smalkām kartečām un sāka pamielot skudras ar veselām šāviņu kārtām, piebraukdams tām arvien tuvāk un tuvāk. Briesmīgas, neredzētas uguns sprakstoņa, liesmu mēles, dūmu mutuļi un nemitīgie šāviņi, kas kukaiņus ievainoja, atstāja uz tiem tādu iespaidu, ka veseli palikušie un viegli ievainotie metās bēgt. No degošā plosta aizsvilās arī aizsprosts, kas pa pusei sastāvēja no sausiem stumbriem, un, kamēr skanēja šāvieni, uguns apņēma visu tā vidējo daļu.