Plutonija

Labā kolona jau metās uz zivīm un rāva tās nost no auklas, bet kreisā atradās divdesmit soļu no telts, kad atskanēja pirmie šāvieni. Sprādzieni, dūmi un nošauto krišana kukaiņus samulsināja, un priekšējie neziņā apstājās. Bet zivju smakas pievilktie tālākie kukaiņi spiedās virsū, un bars atkal sakustējās uz priekšu. Stāvēdami pie telts ieejas, kurā riedams slēpās izspūrušais Ģenerālis, mednieki pielādēja bises, lai raidītu vēl vienu kārtu, bet tad, nažiem un laidnēm bruņojušies, dotos pret ienaidniekiem tuvcīņā. Ievērojot nesamērīgos spēkus, cīņā tomēr likās bez izredzēm.

Pēkšņi aiz krūmiem upītes grīvā skudru paka]ējās rindās viens pēc otra atskanēja divi šāvieni, bet pēc tam no turienes izskrēja Kaštanovs ar liesmojošu žagaru saišķi rokās. Vicinādams to pa labi un kreisi, viņš metās tieši skudru barā, kas izklīda uz dažādām pusēm.

Makšejevs un Gromeko savukārt metās pie ugunskura un sāka sviest uz skudrām degošās pagales. Šis līdzeklis noderēja — pirmā kolona bija izklīdināta un bēga uz biezokni, nogalinātās, ievainotās un apdedzinātās pametot kaujas laukā.

Uzveikuši šīs kolonas ienaidniekus, visi trīs kopā ar Ģenerāli, kas atkal bija atguvis drosmi, ar uguni un nažiem uzbruka kukaiņiem, kas iznīcināja zivis. Da|a samaksāja par savu rijību ar dzīvību, citas paguva aizbēgt, žokļos aiznesdamas zivis vai samirkušo un salipušo sago. Divas skudras bija aizvilkušas sev līdz visas drēbes, bet tās panāca un nonāvēja. Ģenerālis nobeidza ievainotās, pārkozdams tām kaklus.

Kad pēdējās bēgles pazuda mežā, ceļotāji varēja atpūsties, saskaitīt savas trofejas un zaudējumus. Bija nogalinātas un smagi ievainotas četrdesmit piecas skudras.

Piecdesmit zivju vietā uz auklas bija palikušas tikai piecpadsmit, un vēl dažas, kuras ienaidnieki acīm redzot bija pametuši, pacēla mežmalā. Vairāk nekā puse sago bija apēsta vai samīdīta smiltīs. Gromeko bija dabūjis vieglu kodienu rokā, bet Kaštanovs kājā, taču biezais zābaks nebija padevies un pasargāja viņu no skudru indes.

— Jūs gan ieradāties laikā! — Makšejevs sacīja, kad pēc kaujas lauka apskates visi trīs apsēdās pie telts. — Bez jūsu palīdzības un izdomas ar uguni mēs ar šo karapūli nebūtu tikuši galā un būtu apēsti.

— Bet kur jūs atstājāt Papočkinu? — Gromeko atguvās.

— O, cīņas kaismē es pavisam piemirsu, ka Semjons Semjonovičs man vēl guļ laivā!

— Guļ? Kāpēc guļ? Kas ar viņu noticis? Vai viņš dzīvs? — bira biedru jautājumi. Tikai tagad viņi saprata, kāpēc Kaštanovs tik ātri atgriezies.

— Dzīvs, dzīvs! Arī mums bija sadursme ar skudrām, un Semjons Semjonovičs dabūja kājā tādu kodienu, ka kļuva invalids. Palīdziet pārnest viņu teltī.

— Vienu mirkli! Ļaujiet mums apģērbties, — sacīja Gromeko, kas tikai tagad bija pamanījis, ka viņš, tāpat kā Makšejevs, līdz šim bija palikuši puskaili.

— Jā, patiesi, kāpēc jūs abi esat tik dīvainā izskatā? — Kaštanovs iesmējās. — Vai jūs mazgājāties, kad skudras sāka jums uzbrukt?

— Nē, mūs atkal izpeldināja brontozauri, — atbildēja Makšejevs un apģērbdamies atstāstīja piedzīvoto.

Steidzīgi sakārtojušies, Makšejevs un Gromeko sekoja Kaštanovam uz upīti, kur pēdējais, mezdamies uzbrukumā skudrām, bija atstājis laivu ar Papočkinu, kas izrādījās aizmidzis tik cieši, ka nebija dzirdējis ne šāvienus, ne kliedzienus un pamodās tikai tad, kad viņu paņēma aiz rokām un kājām, lai aiznestu uz telti.

Noguldījuši Papočkinu, ceļotāji izkāra atlikušās zivis, ievilka jūrā baigtās skudras, un tikai pēc šī nepatīkamā darba Kaštanovs, ēzdams atlikušo zivju zupu, pastāstīja biedriem savus piedzīvojumus neveiksmīgajā ekskursijā.

Tā kā bija jābaidās, vai divreiz cietušās skudras neatgriezīsies vēl lielākā skaitā, lai atriebtos nelūgtajiem atnācējiem par savu sakāvi, radās jautājums, ko darīt tālāk. Papočkins un Gromeko ieteica nekavējoties turpināt braucienu, lai pēc iespējas attālinātos no skudru pūžņa. Bet Kaštanovs vēlējās turpināt skudru pārtraukto ekspediciju augšup pa upīti, jo tā deva iespēju nokļūt noslēpumainā melnā tuksneša iekšienē, un Makšejevs šo nodomu atbalstīja. Tā izpildei bija nepieciešami kaut kā iznīcināt viltīgos kukaiņus, kuriem dzīviem esot, ekskursija būtu pastāvīgi apdraudēta. Tāpēc nolēma nogaidīt līdz vakaram, bet tad aizbraukt pie skudru pūžņa un, izmantojot skudru miegu, to sadedzināt. Šī pasākuma veiksmes gadījumā ceļš pa upīti augšup atbrīvotos, un ceļotāji varētu doties ekskursijā četratā abās laivās, atstājot plostu un liekās mantas biezoknī jūras krastā.

SKUDRU PŪŽŅA SADEDZINĀŠANA