Profesora Dovela galva

Kopš Marija sāka strādāt, viņa bija ļoti pārvērtusies! Kļuvusi nervoza, sevī noslēgta. Māte un meita vienmēr bija patiesas draudze­nes. Viņu starpā nebija noslēpumu. Bet tagad tāds radies. Vecā Lorāna juta, ka meita no viņas kaut ko slēpj. Uz mātes jautājumiem par darbu Marija atbildēja ļoti īsi un neno­teikti.

—   Profesora Kerna mājās ir iekārtota klī­nika, no medicīnas viedokļa raugoties, īpaši interesantiem slimniekiem. Es viņus kopju.

—   Kas tie par slimniekiem?

—   Dažādi. Ir daži ļoti smagi gadī­jumi … — Marija sarauca pieri un novirzīja sarunu uz citu tematu.

Viņas atbildes večiņu neapmierināja. Viņa pat sāka ievākt ziņas pa aplinkus ceļiem, taču mātei neizdevās uzzināt neko tādu, ko jau nezinātu no meitas stāstiem.

«Vai tik viņa nav iemīlējusies Kernā, un varbūt bezcerīgi, negūdama pretmīlu? . . vecīte domāja. Tomēr tuda| šo domu norai­dīja: meita par savām jūtām mātei neslēptu. Un vai Marija nebija izskatīga? Kerns taču ir neprecējies. Ja vien Marija viņu mīlētu, tad Kerns, protams, nespētu palikt vienaldzīgs. Otru tādu kā Marija visā pasaulē neatradīsi. Nē, te bija kaut kas cits… Večiņa ilgi neva­rēja iemigt, grozīdamās augsti uzbužinātajos pēļos no vieniem sāniem uz otriem.

Arī Marija negulēja.

Nodzēsusi gaismu, lai māte noturētu viņu par aizmigušu, Marija sēdēja uz gultas malas plati ieplestām acīm. Viņa atsauca atmiņa katru galvas teikto vārdu un centās sevi iztē­loties galvas vietā — ar mēli .viegli pieskārās lūpām, aukslējām, zobiem un domāja:

«Tas ir viss, ko galva spēj darīt. Vai iekost lūpās un mēles galiņā. Vai savilkt uzacis. Pagriezt acis. Tās aizvērt un atvērt. Un vai­rāk nekādas kustības. Nē, vēl var mazliet saraukt pieri. Un vairāk neko …»

Marija vēra acis ciet un vaļā, vaibstīja seju. Ai, ja šinī brīdī viņu redzētu māte! Vecīte domātu, ka viņas meita sajukusi prātā.

Pēc tam Marija pēkšņi aptvēra savus ple­cus, ceļus, rokas, glāstīja sev krūtis, iebrauca ar pirkstiem biezajos matos un čukstēja:

—   Mans dievs! Cik es esmu laimīga! Cik daudz man ir dots! Cik es esmu bagāta! Un es to nezināju, neapjautu!

Nogurums tomēr ņēma virsroku. Marijas acis neviļus aizvērās, un tad viņa ieraudzīja Dovela galvu. Tā skatījās viņā vērīgi un skumji. Galva atrāvās no sava galdiņa un lidoja pa gaisu. Marija skrēja tai pa priekšu. Kerns kā vanags metās galvai virsū. Līku­moti gaiteņi … Masīvas durvis … Marija pūlējās tās atvērt, bet durvis nekustējās, un Kerns panāca galvu, tā spiedza un šņāca jau pie pašas auss … Marija juta, ka viņai trūkst elpas. Krūtīs dauzījās sirds, tās paātrinātie pukstieni atbalsojās visā ķermenī. Pār muguru pārskrēja aukstas tirpas … Viņa atver arvien jaunas~lin jaunas durvis … Ai, kādas šausmas!…

—   Marij! Marij! Kas tev kaiš! Atmosties taču, Marij! Tu vaidi…

Ta.s vairs nebija sapnis. Pie pagalvja stāv māte un norūpējusies glāsta viņas matus.

—   Nekas, māmiņ. Es vienkārši redzēju nejēdzīgu sapni.

—   Mans bērns, tu pārāk bieži sāc redzēt nejēdzīgus sapņus …

Večiņa nopūzdamās aiziet, bet Marija vēl labu laiku guļ atvērtām acīm un strauji puk­stošu sirdi.

—   Nervi gan man vairs nekur neder, — viņa klusi čukst un šoreiz iegrimst ciešā miegā.

nAve vai slepkavība?

Reiz, pirms gulētiešanas pārlūkodama medicīnas žurnālus, Lorāna izlasīja profesora Kerna rakstu par jauniem atklājumiem zinātnē. Rakstā Kerns atsaucās uz citu šīs nozares zinātnieku darbiem. Visi citāti bija ņemti no zinātniskajiem žurnāliem un grāma­tām un precīzi atbilda tiem, kurus Lorāna pēc galvas norādījuma bija atzīmējusi no rītiem nodarbību laikā.

Nākamajā dienā, ftkko radās iespēja paru­nāt ar galvu, Lorāna vaicāja:

—   Ko profesors Kerns dara laboratorijā manas prombūtnes laikā?

Brīdi šaubījusies, galva atbildēja:

—   Mēs ar viņu turpinām pētījumus.

—   Tas nozīmē, ka visus šos pasvītrojumus jūs izdarāt viņa labā? Bet vai jums ir zināms, ka jūsu pētījumus viņš publicē ar savu vārdu?

—  Jā, es nojautu.

—   Tas ir nejēdzīgi! Ķā jūs to pieļaujat?

—   Ko es varu darīt?

—  Ja jūs nevarat, tad es varu! — dusmīgi iesaucās Lorāna.

—   Klusāk … Tas ir veltīgi… Manā situā­cijā būtu smieklīgi izvirzīt pretenzijas par autora tiesībā m. Nauda? Kam man ta vaja­dzīga? Slava? Ko man var dot slava? … Tur­klāt … ja viss nāks gaismā, darbs netiks pabeigts. Bet'es pats esmu ieinteresēts, lai darbs tiktu novests galā. Man jāatzīstas, ka gribu redzēt sava darba rezultātus.

Lorāna iegrima pārdomās.

—  Jā, tāds cilvēks kā Kerns ir spējīgs uz visu, — viņa klusi noteica. — Kad es sāku pie profesora Kerna strādāt, viņš man sacīja, ka jus esot miris no nedziedināmas slimības un savu ķermeni pats esot novēlējis zinātnis­kiem eksperimentiem. Vai tas ir tiesa?