Ptolemaja vārti

Gaisā bija jaušamas maigas smaržas. Slepkava, kas šādas smar­žas uzskatīja par samaitātības un pagrimuma zīmi, sarauca degunu. [3] [1] Sekta izvairījās no smaržām praktisku iemeslu dēļ, lai varētu pēc tam piemērot smaržas katram konkrētajam darbam ziedputekšņu smaržu dārzā, vīraku tempļos, smilšu smaržu tuksnesī, mēslu un atkritumu smaku pilsētā. Tie bija patiešām traki puiši.

Slepkavas acis samiedzās viņš paņēma rokā nazi, turot to aiz asā gala starp īkšķi un rādītājpirkstu. Nazis pāris reižu nošūpojās. Viņš novērtēja svārstību amplitūdu viņš vēl nekad nebija palaidis garām mērķi no Kartāgas līdz Kolhīdai. Viņa mestais nazis vienmēr iedūrās kādam rīklē.

Viņa plaukstas locītava pagriezās, nazis šķēla gaisu. Tas nolaidās ar maigu švīkstoņu, ieurbdamies zīda spilvenā collu no bērna kakla.

Slepkava šaubīdamies sastinga, joprojām sēdēdams uz palo­dzes. Viņam uz rokām bija krusteniskas rētas, kas liecināja, ka viņš ir Tumšās akadēmijas audzēknis. Viņš nekad nebija aiz­metis garām mērķim. Arī šis metiens bija precīzs, rūpīgi aprē­ķināts. Tomēr viņš nebija trāpījis. Vai tajā sekundes simtdaļā upuris būtu pakustējies? Neiespējami zēns taču bija cieši aizmidzis. Viņš izvilka vēl vienu nazi.**[1] Labāk neteikšu, no kurienes. Piebildīšu tikai, ka tas nebija pārāk higiēniski, turklāt nazis bija ļoti ass. Vēl viens precīzs mērķējums (slepkava zināja, ka viņa biedri turpat lejā gaida, un juta, ka viņi kļūst nepacietīgi). Ātrs locītavas pagrieziens, nazis lidoja…

Un ar klusu švīkstu ieurbās spilvenā otrpus mazā prinča kaklam. Zēns bija cieši aizmidzis un laikam sapņoja ko jauku, jo pār viņa lūpām pārslīdēja smaids.

Aiz melnā marles aizsega, kas klāja viņa seju, slepkava sarauca pieri. No tunikas viņš izvilka auduma strēmeli, kas bija savīta virvē. Septiņu gadu laikā, kopš Hermits bija uzticē­jis viņam pirmo slepkavību, žņaugšanai paredzētā virve nekad nebija viņu pievīlusi, viņa rokas nekad nebija nodrebējušas. [4] [1] Hermits dzīvoja kalnos un mācīja saviem sekotājiem neskaitāmas nogalināšanas metodes. Viņi prata izmantot virves, nažus, zobenus, zižļus, indes, diskus, lodes un bultas, turklāt lieliski prata darboties ar ļaunas acs uzlikšanu. Viņiem mācīja arī, kā nogalināt, pieskaroties ar pirksta galu un paraujot upuri aiz kājas īkšķa, īpaši specializējoties, kā nonāvēt ar vienu kniebienu. Lenteņi bija pieejami tikai augstākā līmeņa mācekļiem. Turklāt vislabākais bija tas, ka slepkavas nejuta sirdsapziņas pārmetumus katru slepkavību attaisnoja un nomazgāja ar reliģisku rituālu.

Ar leoparda grāciju viņš noslīdēja no palodzes un zagās pa grīdu.

Zēns sagrozījās un kaut ko nomurmināja. Slepkava sastinga kā tumša statuja istabas vidū.

Bērns nopūtās un atkal iemiga. Viņš iespieda seju spilvenos, nažiem paliekot abās pusēs.

Slepkava nogaidīja tieši septiņas sekundes. Tad viņš aizzagās līdz gultas galvgalim, nostiepjot virvi rokās. Tagad viņš jau bija pie bērna strauji noliecās, apmeta virvi ap kaklu…

Zēns pēkšņi atvēra acis. Viņš pastiepās, satvēra slepkavu aiz kreisās rokas un aizlidināja viņu pretējā sienā, salaužot kaklu kā skaliņu. Viņš nometa malā zīda palagu un nostājās istabas vidū, veroties uz logu.

Uz palodzes, melnajiem siluetiem izceļoties mēnesgaismā, divi slepkavas sačukstoties šņāca kā čūskas. Biedra nāve bija kauna traips viņu labajai slavai. Viens izvilka no apmetņa kaula stobru un izņēma no zobiem lodi, pildītu ar indi. Viņš pielika stobru pie lūpām un iepūta lode aizlidoja pāri istabai, tieši zēnam krūtīs.

Zēns palēca malā lode atsitās pret kolonnu, nošķaidot to ar indīgu šķidrumu. Gaisā uzmutuļoja zaļš mākonis.

Slepkavas ielēca istabā viens pa labi, otrs pa kreisi. Tagad viņiem rokā bija līki austrumnieku zobeni. Viņi tos grieza virs galvas, tumšajām acīm vērojot istabu.

Zēns bija pazudis, istabā viss bija klusi un mierīgi. Zaļā inde čūkstēdama plūda pa kolonnu.

Nekad vēl septiņu gadu laikā no Antiohoijas līdz Pergamai šie slepkavas nebija zaudējuši kādu upuri. [5] [1] Un viņi negrasījās to darīt tagad. Hermits pret audzēkņiem, kas nespēja izpildīt uzdoto, izturējās ļoti bargi. Mācību centrā bija kāda siena, kas bija darināta no nepaklausīgajiem audzēkņiem novilktām ādām, lie­lisks izgudrojums, kas uzmundrināja pārējos un pasargāja no caurvēja.

Viņi sastinga, uzma­nīgi ieklausoties un izgaršojot kauna un baiļu pilno gaisu.

Aiz centrālās kolonnas atskanēja kāda skaņa, it kā pele skrubinātos savā alā. Slepkavas saskatījās un uz pirkstgaliem devās uz priekšu, zobenus pacēluši. Viens devās pa labi garām sava biedra līķim. Otrs pa kreisi, garām zelta tronim, uz kura bija uzmesta karaliskā mantija. Viņi kustējās apkārt istabai kā spoki, tuvojoties kolonnai no abām pusēm.

Aiz kolonnas bija jaušama kustība un redzama zēna figūra, kas slēpās ēnās. To redzēja abi slepkavas, abi pacēla zobenus un metās figūrai virsū viens no labās, otrs no kreisās puses un no visa spēka dūra.