Ptolemaja vārti

Atskanēja divkāršs niknuma un sāpju kliedziens. No kolon­nas aizsega parādījās divi savijušies slepkavu ķermeņi, uzdūrušies viens uz otra zobena. Viņi iegāzās mēness apspīdētajā baseinā, ūdens uzvirmoja un norima.

Klusums. Palodze palika tukša, pa logu bija redzams tikai mēness. Tam priekšā aizpeldēja mākonis, aizsedzot skatu uz kritušajiem slepkavām. Signāluguns ostā izšāvās sarkana pret nakts debesīm. Viss bija kluss. Mākonis aizpeldēja uz jūru, gaisma atgriezās. No kolonnas aizmugures iznāca zēns, kailām pēdām klusi soļojot pa grīdu, viss viņa ķermenis bija saspringts, it kā nojaušot istabā valdošo spriedzi. Uzmanīgi viņš piegāja pie loga. Lēnām un arvien tuvāk… Viņš redzēja plašo dārzu, kokus un sargtorņus. Novērtēja palodzes virsmu un to, kā virsmu apspīdēja mēness. Vēl tuvāk… Viņš uzlika rokas uz palodzes un noliecās uz priekšu, lai palūkotos lejup. Kakls pastiepās…

Nekā. Pagalms bija tukšs. Siena bija gluda un kaila, mēnesgaismas apspīdēta. Zēns ieklausījās klusumā. Viņš pabungoja ar pirkstgaliem pa palodzi, nodrebinājās un pagriezās.

Un pēkšņi ceturtais slepkava, kas bija karājies pie sienas virs loga kā tāds melns zirneklis, nolēca viņam aiz muguras. Skaņa nebija skaļāka kā spalvai nokrītot sniegā. Tomēr zēns to sadzirdēja un pagriezās. Uzmirdzēja nazis, ko zēns pēdējā brīdī pasita sāņus, tā ka tas atsitās pret akmeni. Zēna kaklu sagrāba akmens cieti pirksti. Kājas zaudēja pamatu. Viņš smagi novēlās uz grīdas, un slepkava viņam virsū. Zēna rokas bija atlauztas, viņš nespēja pakustēties.

Nazis krita lejup, šoreiz sasniedzot mērķi.

Viss bija beidzies, kā paredzēts. Noliecies pār zēna ķermeni, slepkava beidzot atļāvās ieelpot pirmo reizi kopš biedru nāves. Viņš apsēdās, izlaida nazi no tvēriena un palaida vaļā zēna rokas. Nolieca galvu, izrādot cieņu upurim.

Tieši tobrīd zēns pastiepa roku un izrāva nazi no krūtīm. Slepkava pārsteigumā samirkšķināja acis.

-  Tas nebija no sudraba, zēns paskaidroja. Kļūda! Viņš pacēla roku.

Istabā nogranda sprādziens, nolija zaļu dzirksteļu lietus.

Zēns piecēlās kājās un nometa nazi uz grīdas. Viņš sakārtoja svārkus un notrauca pelnu plēksnes no rokām. Tad skaļi nokle­pojās.

Atskanēja klusa skrapstināšanās, un zelta tronis sakustējās. Mantija, kas nevērīgi bija pārsviesta tam pāri, tika pastumta sānis, un no krēsla apakšas izlīda zēns, līdzīgs pirmajam kā divas ūdens lāses, lai gan sasarcis un sabužinātiem matiem.

Puika piecēlās kājās, smagi elpodams, un nopētīja zemē gulo­šos vīrus. Tad pacēla skatu pret griestiem, kuros bija iezīmēju­šies melni vīrieša figūras apveidi. Viņš izskatījās izbrīnīts.

Zēns palūkojās uz savu dubultnieku, kas stāvēja mēnesgaismas apspīdētās istabas vidū. Tas pa jokam salutēja.

Ptolemajs atgrūda tumšos matus no pieres un paklanījās.

-   Paldies, Rekit, viņš teica.

1 Bartimajs

viss mainās.

Reiz es biju varenāks par visiem. Es spēju uzvīties gaisā kā dūmu mākonis un viegli, gluži kā garāmejot, sacelt smilšu vētras. Ar vienu elpas vilcienu varēju sašķelt klintis, pacelt pilis uz stikla kolonnām un nogāzt mežus. No zemes darināju varenus tempļus un vedu armiju kaujā pret miroņu leģioniem. Neskaitāmu zemju dzejnieki dziedāja man slavas dziesmas, par maniem varoņ­darbiem tika sarakstītas neskaitāmas hronikas. Jā, es biju Bar­timajs ātrs kā gepards, spēcīgs kā zilonis un nāvējošs kā čūska.

Tas bija toreiz.

Bet pašlaik es gulēju uz ceļa, piespiests pie zemes un kļū­dams arvien plakanāks. Kāpēc? Man virsū bija uzgāzusies mil­zīga celtne. Tās svars mani spieda pie zemes. Es sasprindzināju muskuļus, savilku cīpslas, bet nespēju izlauzties brīvībā.

Ja tev virsū uzgāzusies milzīga celtne, censties izlauzties brī­vībā nudien nav nekas nosodāms. [6] [1] Kādā bezmēness naktī man virsū uzkrita daļa Heopsa Lielās piramī­das mēs to bijām cēluši jau piecpadsmit gadus. Es biju nolikts sardzē pie tās piramīdas daļas, ko cēla mana darba grupa, kad pēkšņi vairāki akmens bluķi sasvērās un nokrita man uz kājas. Negadījuma iemesli tā arī nekad netika noskaidroti, bet es turu aizdomās savu vecu paziņu Fakvarlu, kas strādāja konkurējošajā darba grupā piramīdas otrā pusē. Es neko neteicu, tikai pagaidīju, līdz brūces sadzīs, un, kad Fakvarls atgriezās no Rietumu tuksneša ar Nūbijas zeltu, raidīju viņam ceļā vidēji stipru smilšu vētru,kuras laikā šis nekrietnais džins pazaudēja dārgumus un pēcāk izpelnījās faraona dusmas. Fakvarlam bija vajadzīgi vairāki gadi, lai salasītu smilšu kāpās izkaisītos gredzenus un kaklarotas. Es jau iepriekš biju saskāries ar šādām grūtībām, tas pieder pie mana darba. Tomēr tas, ja šī celtne ir slavena vai liela, nāk tikai par labu. Turpretim ēka, kas bija pacelta no zemes līdz ar pamatiem un no liela augstuma uzmesta man virsū, neizskatījās ne diža, ne varena. Tas nebija nedz tempļa sienas gabals, nedz granīta obelisks, nedz impera­tora pils marmora jumts.