Pūķa ēna. Ieslodzījuma

— Kāpēc vecie cilvēki nevalda? Tas ir loģiskāk, vai ne?

— Vecie cilvēki ir padomdevēji. Bet viņi vairs nevar ātri lidot un cīnīties. Jābūt kādam stiprākam. Kā dralords.

— Starp citu, par dralordu. Jūs teicāt, ka tā ir zīme un ka viņš pamodās. Ko tas nozīmē?

"Tas nozīmē, ka viņš atradīs veidu, kā atgriezties."

— Kāpēc ir tik svarīgi, lai Draklords atgrieztos, Sonic? “Man šķita, ka aiz puķu atvilktnes vārdiem slēpjas kas vairāk par vienkāršu vēlmi atgriezt pilī dzīvību. — Tas nav tikai tāpēc, ka Dortas zālē būs vairāk garšīgu ziedu?

— Es nezinu, Lina. Bet… es tā jūtos. Mēs visi jūtam, ka tuvojas kaut kas briesmīgs, un tikai dralords var tikt ar to galā.

Tie ir laiki!

— Kaut kas baisāks par milzu zirnekļiem un spokiem?!

Kāda veida vieta tā ir? Kur es vispār nokļuvu? Un, galvenais, kā?!

Es centos neuzdot sev šo jautājumu, bet vienkārši pieņemt jauno realitāti, par kuru es brīvajā laikā lasu grāmatās. Es labāk ticu tam, ka mani nositīs, nevis savam neprātam. Un, ja tā, tad jums vajadzētu uzzināt vairāk par apkārtējo pasauli un tās likumiem, bet vispirms nedaudz izgulēties…

Starp citu! Dzīvojamā istabā ir dīvāns. Un tur bija arī zobens un tāda ērta un silta āda. Esmu jau diezgan atdzisusi.

— Sonic, vai tu zini, kā iekļūt lielajā istabā ar kamīnu un dralorda portretu?

Pūķis zināja, un pēc apmaldīšanās tumšajos gaiteņos, kur dažviet man bija jāpārvietojas ar tausti, vadoties tikai pēc Sonica padomiem, es nokļuvu tur, kur sāku savu ceļojumu pa Dortholu.

Āda un zobens joprojām ir tur. Viņi gulēja tur, kur es tos atstāju. Portrets joprojām stāvēja kā sodīts — kā dralords pie sienas. Un vējš pūta pa neiestiklotajām logu ailēm. Tā bija vēsa nakts, būtu jauki iekurt kamīnu.

Apkārt bija daudz mēbeļu, bet es baidījos tikt savainots uz stikla, kura bija daudz uz grīdas, un turklāt es neredzēju, kā iekurt uguni. Viņa mēģināja nosnausties uz dīvāna, ietinoties ādā, taču tā noslīdēja — sēdeklis izrādījās par šauru. Es negribēju pārvietoties uz grīdas, dzīvojamās istabas plašā telpa bija rāpojoša, un pēdējais piliens bija zirnekļa knibināšana zem loga. Sonic teica, ka Sfira neienāk pilī, bet kas zina…

— Sonic? — es saucu pūķi.

Viņš kaut kur iekārtojās manos matos, saritinājies kā kaķis.

— M? — mazais draugs miegaini atbildēja.

— Vai šeit kaut kur ir guļamistaba? Vēlams augstākā stāvā.

Nomurminājis kaut ko nesaprotamu, pūķis atkal aizmiga. Es tiešām negribēju atkal klīst pa pils tumšajiem gaiteņiem, bet gulēt viesistabā bija pavisam bīstami. Mana iztēle attēloja, kā Sfīra pa logu mums uzspļauj tīmekli un tad veikli izvelk mūs ārā. Brr!

Viņa rūpīgi izmakšķerēja Sonicu no matiem un, uzlikusi to uz plaukstas, piedzīvoja kaut kādu mokošu melanholijas sajūtu. Ar vienu roku viņa centās uzlikt ādu pār pleciem kā apmetni, tajā pašā laikā cenšoties nenolaist pūķi. Es sapņoju ātri atrast mājīgu un drošu guļamistabu šajā pilī, vēlams ar tīru palagu, drošiem logiem un iekšējo durvju slēdzeni. Būtu arī lieliski, ja viņiem neizdotos to izlaupīt, un vismaz drēbes un apavi tur būtu saglabāti…

Sapņodama viņa pieskārās zobena ādai, ko viņa pati bija nolikusi uz dīvāna malas. Viņš nokrita, un es tik tikko paguvu atlēkt, lai neatvadītos no labās kājas pirkstiem. Un tomēr pats asmeņa gals, ass kā skuveklis, pieskārās manam pirkstam, to nedaudz saskrāpējot.

Tajā pašā brīdī žilbinoši mirgoja rubīns uz roktura.

Mana galva sāka griezties pazīstamā veidā, un, pamirkšķinot acis, es atklāju, ka es stāvu pavisam citas istabas vidū! Tā bija guļamistaba, kā pasūtīts.

— Mans Dievs! — pagriezu galvu.

No loga bija pietiekami daudz gaismas, lai redzētu gan lielo gultu ar baldahīnu, gan buduāru stūrī. Visvairāk mani mulsināja ekrāns, bet aiz tā nebija neviena. Atceļā kaut kas blāvi pazibēja — zobens! Viņš gulēja uz grīdas blakus vietai, kur mani transportēja, un tas tikai apstiprināja manas sen bijušas aizdomas.

Nolikusi guļošo pūķi uz spilvena, viņa iemeta ādu pie kājas, pēc tam godbijīgi pacēla zobenu no grīdas un pienesa pie loga.

— Tātad tas biji tu?! Vai jūs vedat mani, kur es gribu?

Vai zobens mistiski pamirkšķināja uz akmeni, vai nokrita zvaigžņu gaisma?

— Paldies!

Es atcerējos visus šādus gadījumus. Pirmo reizi bija alā. Toreiz mani ievainoja, bet neko par to nedomāju. Aukstums, kas mani mocīja, pēc tam nodarbināja visas manas domas. Šķiet, ka šeit es pieskāros vietai tieši zem atslēgas kauliem, bet es pat nevarēju sajust skrāpējumu.

Bet kāpēc es nokļuvu kalnos? tieši tā! Tad es biju tik nobijies, ka vienkārši sapņoju izkļūt no alas, un zobens burtiski piepildīja manu vēlmi — tas mani pārveda tieši pāri slieksnim. Ieeju aiz sevis neredzēju, jo tam nebija laika. Nosalstot, es gribēju būt silti, un ieraudzīju pili. Es neatceros, vai tur bija asinis, bet iespējams, ka krītot uz ledus savainoju plaukstas. Zobens precīzi izpildīja vēlēšanos: āda, pils, kamīns un es pat gulēju! Un lūk, trešā reize, bet tur noteikti bija asinis.

Stop! Bija vēl viens brīdis, kad iemācījos lasīt vietējo valodu! Pirms tam arī sevi traumēju, pārbaudot zobena asumu.