Pūķa ēna. Princese

"Es atļāvos viņu šādi attēlot, Draklord Frost." Ja deklarējat meklēšanu, varat izmantot šo zīmējumu. Bet šo labāk nevienam nerādīt,” viņa norādīja uz pirmo.

— Paldies! Tev taisnība. Un meklēšana ir laba ideja. Mēģināsim tikt notikumiem priekšā.

Es nesteidzos, bet viesmīlīgie saimnieki mani pierunāja palikt brokastīs, un tad es devos atgriešanās reisā. Parasti, lai netērētu enerģiju, pārvarot Pūķa grēdu, kas ir pārāk augsta pat pūķiem, aplidoju tai apkārt pa jūru. Bet šodien Reginhards mani veda pa pūķu takām līdz pašai Drakendortas robežai, tāpēc es neapmetu līkumu un devos taisni.

Tādā augstumā tas bija elpu aizraujošs, un tikai maģija palīdzēja elpot. Bet Ridža ļāva mums un Regam ietaupīt enerģiju, jo nebija vajadzības uzturēt maģisko barjeru starp Drakendortu un Kirfarongu. Ar šādām barjerām draklordi noslēdza savus ierobežojumus no nirfeat un nedraudzīgiem kaimiņiem.

"Finbar, vai atceraties laikus, kad barjeras nebija vajadzīgas?"

Es sajutu nostalģisku Frosta domās.

"Tas bija pirms Nirfeats ieņēma Bērštonu." — rūgti nopūtos.

"Tas ir labi, atjaunināsim artefaktu un uzzināsim, kas notiek Soljarā. Mums jāpalīdz viņu pūķu kungam, un tad mēs kopā tiksim galā ar Bērštonu,” optimistiski sacīja mans pūķis.

Atgriežoties Rong Hallā, es izraisīju ažiotāžu. Kalpi mani sveicināja, cerīgi skatīdamies, bet labi apmācīti neuzdeva nekādus jautājumus. Tikai drošības padomnieks un labākais draugs, drukns kā simtgadīgs koks, Bers Kūlstouns strupi jautāja, kad mēs iegājām manā birojā:

— Nu, kā pagāja lidojums, Fin? Vai jūsu biznesā ir kāds progress? "Privāti viņš mani uzrunāja kā savējo."

Es iedevu draugam divus zīmējumus, un viņš pārsteigts skatījās uz otro.

— Dodiet saviem cilvēkiem uzdevumu, ļaujiet viņiem atveidot to, kurā viņa atrodas bez ķiveres, un izlieciet meklēšanas paziņojumus visās Kirfarongas pilsētās.

— Vai šī ir tava jaunā ēna? Tāds skaistums! — padomnieks apbrīnā uzbrēca.

"Uh-hu, izskatās, ka viņa ir."

— Vai ezers tev to parādīja? Kurš uzzīmēja?

— Vasiļinas harpija, viņai ir īpaša dāvana.

— Tas izrādījās lieliski. Atklāti sakot, man bija bail, ka… — Padomnieks apklusa teikuma vidū, zinot, cik ļoti man nepatīk cilāt šo tēmu.

— Un es. Bet, kā redzat, šī meitene ir pilnīgs pretstats Aniorai. Tiesa, es redzēju tikai acis.

— Nesapratu? Tātad tā nav viņa? — Bērs tumši sarauca pieri.

Ikviens, kurš viņu nepazina, iespējams, nenojauta par dzīva atjautīga prāta klātbūtni šādā ķermenī. Šeit Ber un mani ienaidnieki bieži kļūdījās. Nenovērtēts.

Parādīju draugam pirmo zīmējumu. Tā, kur mana Ēna bija ar ķiveri.

"Tātad viņa…" Bērs vērīgi skatījās uz mani.

– Ārzemnieks, Ber. Un, šķiet, Dimanta un Smaragda pūķu ēnu tautietis. Tāpēc mēs nezinām, kur un kad viņa parādīsies Reaches. Bet ir svarīgi viņu atrast pēc iespējas ātrāk. Uz Zemes viņi netic citām pasaulēm. Meitene nobīsies un var iekulties nepatikšanās.

— Sapratu. — Bērs uzsita man pa plecu un devās savās darīšanās.

Un man radās viena brīnišķīga ideja. Ja viss izdosies, jums pat nebūs jāpublicē bukleti.

Es steidzos katakombās, pa ceļam domājot, kā vislabāk veikt meklēšanu. Un jo ilgāk es domāju, jo mazāk man patika doma par skrejlapām. Tas var būt bīstami galvenokārt pašai Ēnai. Nirfeat līdzdalībnieki, ja Kirfaronā vēl paliks, darīs visu, lai neļautu man pabeigt savu misiju.

Zem pils atradās safīra ala, kurā es varēju mierīgi sēdēt pūķa formā, lai atpūstos un smeltos burvību. Spēka vieta mani sagaidīja ar viesmīlīgu mirgošanu. Šur un tur lieli kristāli, kas izauga tieši no grīdas, sienām un griestiem, kvēloja maigā gaismā — šī maģija atsaucās uz saimnieka klātbūtni. Vienkāršam cilvēkam te bija pārāk tumšs un auksts, bet pūķim mierīgi un omulīgi.

Es nesteidzīgi staigāju šurpu turpu un izvēlējos vienu no kristālu kopām, kas no pirmā acu uzmetiena neatšķīrās no otras. Es ieliku roku centrā un…

Un nekā!

Dzesētājs nebija tur, kur es to atstāju!

Es saraucu pieri un paskatījos apkārt. Nē! Es nevarētu vairāk kļūdīties. Vieta ir pareiza. Tik daudzus gadus es šeit slēpu zobenu. Tas paņēma kristāla formu, bet tiklīdz es to vēlējos, tas uzreiz ielēca manā rokā.

Bet tagad nebija zobena!

— Tas ir neiespējami! Kur viņš varēja doties? — es apmulsusi teicu.

"Šķiet, ka viņai jau ir atvēsinošs," Finbars atbildēja ar satraukumu.

— Viņai ir?!

“Pie mūsu Ēnas. Acīmredzot viņa jau ir šeit,” pūķis pacietīgi paskaidroja.

Es klusībā cerēju, ka šī meitene parādīsies šeit, manā pūķa midzenī. Un ja nē, tad es viņu atradīšu ar zobena palīdzību. Es tikai gribu pārvākties pie viņas. Taču lietas nenotika pēc plāna.

— Bet kā? "Es nevarēju vienkārši samierināties ar ierobežojumu atslēgas zaudēšanu." — Kā?!

"Kā kā! Pēc Pūķa priekšteča gribas! "Man ir viens izskaidrojums," pūķis atcirta.

Es vēl nedaudz stāvēju un tad skrēju atpakaļ. Tomēr es drīz savedu sevi kopā un parādījos sabiedrībā kā drakolordam pienākas. Pa ceļam viņš lika pagatavot vakariņas sev un istabu Ēnai, aizliedzot nevienam par to runāt.

— Bēr, šķiet, ka Ēna jau ir klāt, un mums tā jāatrod pēc iespējas ātrāk! “Es ielauzos padomdevēja kabinetā.

— Jau? Bet kā tu saprati?