Pūķa ēna. Princese

Brunete tikai nicinoši pasmīnēja, ar riebumu skatoties pa zāli. Viesi uzreiz apklusa, lūkodamies uz jaunpienācējiem. Daži pieklājīgi paklanījās, citi klusi čukstēja. Es izlikos ļoti aizņemta, savācot pasūtījumu, un Lanka, cenšoties neklubot, steidzās pretī cienījamiem viesiem.

— Laipni lūdzam “Jautīgajā lapsā”, nyers! Sekojiet man. — Lanka viņus veda uz “biroju”, kas no pārējās telpas bija atdalīta ar koka starpsienu. Divu darba dienu laikā es vēl neesmu redzējis, ka kādam tas būtu vajadzīgs.

Kad garām gāja zelta puikas, es gluži kā nejauši novērsos un aiznesu pasūtījumu uz tālāko galdiņu. Brunete paskatījās uz mani ar vienaldzīgu skatienu, bet likās, ka viņš mani nepazina.

Daži viesi steidzās doties prom, un, kad es atgriezos pie letes ar netīro trauku kalnu pie rokas, Lanka ielidoja virtuvē, cik ātri vien kāja ļāva. Es turpināju apkalpot viesus zālē, priecājoties, ka abas kazas ir iekārtotas aplokā un mani viņi kādu laiku neredzēs. Es baidījos, ka viņi mani atpazīs un atkal sāks mocīt.

Drīz Lanka atgriezās. Rokās viņa turēja putekļainu pudeli un divus kristāla kausus.

"Nieri vēlas vīnu, bet labāko, lai viņiem nebūtu nekā!" — viņa atbildēja uz jautājumu, kuru es neuzdevu, un atkal pazuda birojā, kur nieras piekrita vakariņot.

Viņa gandrīz nekavējoties izlidoja no turienes. Sarkans un dusmīgs. Apstājos pie piegādes letes, kur tikai gaidīju jaunu pasūtījumu.

— Grūti klienti? — es līdzjūtīgi jautāju.

— Jā. Un ko mēs esam aizmirsuši? Tādi cilvēki kā viņi parasti dod priekšroku "Top".

— Vai šī ir “Veršina”?

"Labākais restorāns ir Charotte," paskaidroja mana uzticības persona. — Konors ir dusmīgs kā sniega vilks.

— Es varbūt nesaprotu situāciju, bet kāpēc lai viņš būtu dusmīgs? Tavernu apmeklēja niers. Vai tā nav veiksme?

— Kāda tur veiksme, Amira? — Lanka saviebās. "Iegādājiet viņiem labāko vīnu, un viņi aizrīsies un izlies to uz grīdas." Konors uzpūtīsies, izdomās viņiem gardumus, bet viņi tikai raustīs degunu un pat smiesies. Mūsu produkti ir visvienkāršākie, nevis tie, pie kuriem ir pieraduši dižciltīgie nīri.

— Protams, viņiem ir jāpievērš īpaša uzmanība, bet viņi noteikti maksās labi? — es ierosināju.

— Vai viņi maksās? Viņi?! — Lanka nicinoši noburkšķēja. — Amira, tas ir Zonko Himars, mēra dēls un viņa draugs Aurels Laufers!

— Un?

Godīgi sakot, es nesapratu, uz ko viņa tiecas.

— Zonko uzskata, ka Šarote ir viņa sēta, un viss tajā jau pieder viņam, tāpēc viņš nekur nevēlas dakšu naudu, un tēvs viņu sedz, un neviens neuzdrošinās iebilst, pretējā gadījumā iestāde faktiski var aizvērt tāla iemesla dēļ.

— Tas ir ārpus robežām!

Lanka tikai salika rokas.

— Klausies, Amira, es nezinu, ko darīt. Viņi pieprasa citu viesmīli, nevis "klibu neglītu". Un jums joprojām nav daudz pieredzes… Es baidos, ka jūs netiksit galā.

— Es nevaru tikt galā! Es apkalpošu visu zāli, bet ne šos divus! Nevis viņi, lūdzu! — es lūdzu ar visu savu degsmi un īsi atstāstīju Lankai mūsu tikšanos uz ielas.

— Tāpēc viņi vilkās šeit! Viņi droši vien redzēja jūs ieejam krodziņā.

— Jā, šķiet, ka viņiem nevajadzēja. Esmu jau bijusi tirgū…

— Zonko ir daudz spiegu, viņš varēja kādu norīkot.

Es tikai paraustīju plecus. Es neredzēju nevienu spiegu, tāpēc es norakstīju divu galveno darbinieku parādīšanos krodziņā kā negadījumu. Vai varbūt es baidos velti? Viņi, iespējams, mani pat neatcerēsies. Turklāt tagad es vairs neizskatos tik nožēlojams kā no rīta.

Konors parādījās pie letes un nolika uz letes vēl vienu gaļas trauku.

— Lanka, beidz pļāpāt! Neatstājiet šos divus neliešus! — krodzinieks neglaimojoši runāja par viesiem.

— Es skriešu. Jūs nevarat likt Niers gaidīt. Viņiem būs jāsamierinās ar neglītu lietu vai jāļauj viņiem tikt ārā! — Lanka man piemiedza aci, nezaudējot prāta klātbūtni.

Konors gatavoja nieriem, pēc kura ierašanās daži viesi ātri pabeidza vakariņas un atkāpās. Piegādāju vēl vienu pasūtījumu, savācu netīros traukus no tukšiem galdiem, un pēkšņi man radās brīvs laiks. Un es riskēju — uzskrēju augšā pēc ziedes burciņas. Vajadzēja kaut kā atbalstīt Lanku.

Tiklīdz es atgriezos, Lanka burtiski izlidoja no biroja, neveikli uzkāpa uz sāpošās kājas un būtu nokritusi, ja es nebūtu satvērusi viņas roku.

— Esi uzmanīgs! Kā tev iet? — ES biju noraizējies.

— Man sāp kāja, man nav urīna! “Servera acīs mirdzēja asaras. — Nīers pieprasa, lai es viņus nepametu. Viņa pielēja vīnu un noslaucīja iesmu. Jums nav ne jausmas! Viņi uzvedas kā martineti. Speciāli! Viņi redz, ka man sāp, un viņi ņirgājas par mani! Tie liek rāpot pa grīdu. Tajā pašā laikā viņi saka tādas lietas, ka… Kārtīgai meitenei būtu kauns šādas lietas atkārtot!

Mana dvēsele sāka burbuļot no dusmām. Tāpēc pasaules ir dažādas, bet cilvēki visur ir vienādi? Īpaši kazas!

— ES biju!

Es palīdzēju Lankai tikt pie skapja virtuvē. Viņa lika viņai apsēsties un novilkt kurpes. Viņas potīte ir manāmi pietūkusi. Visticamāk, Lanka pavilka saiti. Es iesmērēju viņas kāju ar brīnumziedi un cieši apsēju ar pāris dvieļiem, kurus paņēmu no kaudzes, ja nebija pa rokai īstu pārsēju.

"Sēdies šeit, es pats tikšu ar viņiem galā."