Pūķa ēna. Princese

— Ak, Amira! Viņiem nepatiks, ja darīsi kaut ko nepareizi…

"Es noteikti izdarīšu kaut ko nepareizi, un viņiem tas noteikti nepatiks," es atriebīgi apsolīju. — Ko viņi pasūtīja?

— Sup.

— Zupa? Brīnišķīgi!

Man patika iztēloties, kā es lej karstu zupu tieši augstprātīgo snobu klēpī.

Bet, kamēr Konors sagatavoja pasūtījumu, es jau biju nedaudz atdzisis.

Cīņa ar vietējā mēra dēlu nav gudrākā rīcība. Atklāti sakot, ļoti stulbi. Tas ir tāpat kā es parakstītu savu nāves orderi manā gadījumā. Tāpēc, veicot pasūtījumu, es prātoju, ko vislabāk darīt? Vai man izlikties, ka esmu pavisam cita meitene, vai arī atbalstīt veco leģendu un izlikties, ka es te veicu izmeklēšanu?

Tagad, kad es zināju, ka noslēpumainais Njērs Kūlstouns nav tikai vietējās apsardzes priekšnieks, bet arī paša draklora padomnieks, viņa augstais statuss varētu kļūt par manu aizsardzību.

Bet cik ilgi?

Ak, tas nav svarīgi! Ja vien šie nelieši man noticētu, es nolēmu, pārkāpjot biroja slieksni. Es nenolaidu acis un nedaudz noliecos, cerot, ka ierastā pieticīgā viesmīle nepievērsīs cienījamo viesu uzmanību. Veicot pasūtījumu, es jutu, ka vīrieši skatās uz mani.

— Skaties, Zonko! Klibo kāju nomainīja pret kuprīti! — brunete atzīmēja.

Un es ļoti gribēju viņam uz galvas uzlikt šķīvi ar karstu zupu! Šausmas!

Es savaldījos tikai ar neticamu gribas piepūli. Nu palīdzēja arī meitenes tēls būrī.

— Nav gultņa! Viņi vervē atklātu ārprātu! — Zonko atbalstīja sarunu ar riebīgu sejas izteiksmi.

— Ja jums tas nepatīk, dodieties uz Veršinu. "Tev nav ko darīt," es mierīgi teicu, izlemjot nekavējoties rīkoties saskaņā ar otro shēmu.

Es iztaisnojos, saritināju plecus, parādot izcilu stāju, un paskatījos uz viņiem abiem no augšas. No šī mana skatiena pat nenozīmīgi cilvēki zaudēja galvu. Pārbaudīts. Viņi man pat ne reizi vien teica, ka es izskatos tā, it kā es zinātu kaut ko tādu, kas citiem ir nepieejams, un tajā pašā laikā aiz muguras stāv vesela armija.

Daļēji šī īpašā izskata dēļ mani draugi sāka mani saukt par Princi. Tieši tā: princis, nevis princese, atbilstoši vārda nozīmei.

Arī šie divi neizturēja un izgaisa. Blondīne bija nedaudz apmulsusi. Acīmredzot viņš šaubījās, kā ar mani uzvesties, bet brunetes skatiens uzreiz kļuva eļļains. Muļķības! Tas nav tas efekts, uz kuru es cerēju.

— Skaties, Zonko, tas ir mūsu draugs. Ko tu te dari, lapsa? — viņš patiesībā nomurmināja.

— Lapsa? — es neizpratnē noburkšķēju. — Un ko tas nozīmē?

— Vai pret jums nekad nav izturējušies laipni? — Brunete sāka ar mani flirtēt.

– Šī ir pirmā reize, kad viņi to sauc par lapsu. Parasti princis. Vai princese, sliktākajā gadījumā.

Es nezinu, ko tas nozīmēja vietējā valodā, es neuztvēru nianses, es tikai izrunāju vārdus, un viņi mani saprata.

— Cik forša lieta!

Aurels atspiedās krēslā, apridams mani ar acīm. Šķiet, ka viņš manī ir iemīlējies! Tas ir sūdīgi!

— Klausies, Aurel, ja viņa nemelo, labāk neiesaisties. Mans tēvs neko nevar izdarīt pret Coolstone.

— Ko tu dari, Zonko? Vai es daru kaut ko sliktu? Man vienkārši patika meitene un gribu viņu uzaicināt. Interesanti skatīties uz viņu, kad viņa… — Viņš daiļrunīgi paskatījās uz mani augšā un lejā un pabeidza: — Ne darbā. Vai tev ir brīvas dienas, lapsa?

— Tās notiek. — es pamāju. — Bet man ir ar ko tās pavadīt. Atvainojiet, nier, es neesmu brīvs,” es mēģināju noteikt robežas.

— Es saprotu, bet es nelikšu tevi mierā. Tu mani pārāk daudz aizķēris, njera.

Gandrīz nosvilpoju, bet savaldījos. Kāpēc viņš mani sauc par Njoru? Vai esat nolēmis glaimot? Vai arī viņš domā, ka ar to pietiek, lai meitene izkustu?

— Ko tu runā, nier! Es neesmu nekāds ieguvums! Parasts arkls. Nevaino mani.

Es to pateicu tā, ka man nebija iespējams noticēt. Jā, es īpaši necentos.

— Nē nē! Jūs nevarat mani apmānīt! Es nekad neesmu saticis nevienu tādu kā jūs. Vienkārši klausieties, kā jūs runājat. Un tavas rokas! Vai tu esi redzējis savas rokas, lapsa? Varbūt vari padalīties, kāds ir tavs uzdevums?

"Tev ir," es viņu izlaboju.

— Tu! — brunete ar elpu atkārtoja, apdedzinot mani ar savu skatienu.

Blondīne tikai iesmējās.

— Ko, Zonko? Šī spēle mani ļoti aizrauj! Kā ar tevi, mīļā? — viņš pēkšņi pagriezās pret mani.

Tātad, ko man viņam atbildēt? Vai man jāsaka, ka viņa flirts man liek nelabi un raustīties?

— Kā tu vari, nier! Šī ir slepena misija. Viņi man par to neglaudīs pa galvu.

"Mēs nevienam neteiksim, vai ne, Zonko?"

Brunete atkal vērsās pie drauga pēc atbalsta. Blondīne labprāt iesaistījās spēlē, izliekoties, ka aizslēdz muti un izmet atslēgu.

Man abi bija pretīgi, bet vismaz pagaidām sazinājās diezgan cieņpilni. Tas ir, viņi neapvainoja un neapvainoja. Varbūt viņi vienkārši sēdēs un aizies? Bet cik ilgi viņi atstās viņu vienu? Ko darīt, ja viņiem rodas ieradums klīst ap mūsu krodziņu, mēģinot mani sasaukt uz randiņu? Es garīgi gaudoju.

Brunetes roka pēkšņi pārklāja manu plaukstu.

— Nu ko? Dalies ar savu noslēpumu, njera? Mums šausmīgi interesē!

Es noņēmu roku un, izliekoties, ka pārbaudu, vai aiz biroja durvīm kāds neklausās, es ziņoju, ko biju no viņiem uzzinājis dienas sākumā: