Pūķa ēna. Princese

"Zāļu zinātājs Kafisa mani izglāba." Es ierados Šarotē ar viņu. Man vajadzēja vismaz kādu darbu, un es dabūju darbu tavernā “Jautrā Arctic Fox”, un tad viss bija tāpat kā pārējiem.

— Pirms cik ilga laika tas notika? Vai varat uzskaitīt savus klientus?

"Es šeit ierados tikai vakar vakarā, un man vēl nav bijis neviena klienta." Es zinu tikai to, ka mani pasūtīja kāds Aurels —, kā man teica, Šarotas mēra dēla draugs.

— Kā un kad jūs satikāt Aurelu Lauferu?

“Es nejauši uzskrēju viņam uz ielas, viņš pievērsa man uzmanību un vēlāk parādījās krodziņā. Es apkalpoju viņu galdu, un viņš mēģināja mani nomākt.

— Tas ir skaidrs. Tu esi brīvs. — Burvis pie galda pamāja ar roku.

"Tagad paskaties uz mani," jautāja otrais burvis.

Es dziļi ievilku elpu un paskatījos tieši uz viņu. Viņš savukārt izbrīnīts skatījās uz mani un tad ātri paskatījās uz savu biedru.

— Tā ir viņa!

— Nevar būt! — Viņš pielēca. — Iedod to man!

Skatoties uz mani, viņš pastiepa roku pēc zīmējuma, bet nedaudz pietrūka, un kolēģis jau bija atlaidis lapu no pirkstiem. Savā steigā viņi to nometa tieši uz galda. Es biju apmulsusi, skatoties uz zīmuļa skici, kas attēloja mani pašu! Man ir ķivere un balaklava!

Nebija šaubu par to, kurš bija attēlots, zīmējums tika izpildīts ar fotogrāfisku precizitāti, kas vēstīja par mākslinieka izcilajām spējām.

— Patiešām, tas ir līdzīgi! — pirmais burvis izdvesa.

— Ne tikai līdzīgi! Tā noteikti ir viņa, es jums saku!

Burvis pie galda paņēma papīra lapu un sāka skatīties no zīmējuma uz mani un atpakaļ. Un es biju šokēta par to, ko redzēju. Esmu divsimt procenti pārliecināts, ka cilvēkiem šeit nav ne jausmas par mūsu slēpošanas inventāru, bet tas ir tas, kas ir attēlā! Pat uzraksts uz ķiveres un āboliņa uzlīmes ir viens un tas pats! Kurš to uzzīmēja, tas bija jādara no dzīves vai no manas fotogrāfijas! Kā tas ir iespējams?

Mana sirds sāka dauzīties no bailēm, mana mute kļuva sausa, un es nevarēju uzdot jautājumu pirmo reizi. Norijot noriju, es sarautā balsī jautāju:

— No kurienes tu to ņēmi?

Apsargi saskatījās. Burvis pie galda atbildēja:

"Ja dralords uzskatīs par nepieciešamu, viņš jums visu pastāstīs pats."

"Es neko neesmu nozadzis tavam draklordam." Un es nekad neesmu bijusi viņa pilī! — viņa teica bez cerības, ka viņi man ticēs.

"Mēs zinām, bet mēs vēl nevaram jūs atlaist." Jums būs jānāk ar mums.

Otrs apsargs pieklājīgi pasmaidīja un pastiepa man roku, bet es atkāpos dažus soļus.

"Lūdzu, nepretojies, nyera." Mēs joprojām izpildīsim drakloda gribu,” sacīja pirmais.

Nyera? Es tiešām biju sajūsmā par šo aicinājumu. Bija pat cerība, ka mana nākotne nebija tik bēdīga, jo viņi bija tik pieklājīgi pret mani un pat “paaugstināja” par aristokrātu. Un es nolēmu:

— Labi, es iešu ar tevi brīvprātīgi. Vai es varu vienkārši atvadīties no sava drauga? Šī meitene iestājās par mani un gandrīz samaksāja ar savu dzīvību.

Ceru, ka viņi nolems, ka mēs ar Ilsanu tikāmies tikai šeit, un neturēs mani aizdomās par bēgšanas līdzdalībnieku. Tā būs labāk mums abiem.

Apsargi saskatījās, un otrs piekrītoši pamāja ar galvu. Nedomājot es iesteidzos Ilsanā. Viņa viņu apskāva un ātri nočukstēja:

"Viņi mani ved pie dralorda." Viņi saka, ka es esmu zaglis, kuru viņš meklē.

— Tātad jūs nozagāt Atvēsinošo draklordam? — līdzzinātājs bija pārsteigts.

"Es neko nezagu, es vienkārši atradu!" Bet tajā bildē tiešām esmu es. Tas ir, tikai acis. Manas acis. Tikai viņi, vai varat iedomāties? — atzinās jaunam draugam. — Es nesaprotu, no kurienes viņi ņēma šo zīmējumu?

Ilsana mani saspieda ciešāk un runāja ātri un klusi:

"Tātad jums joprojām ir dralorda zobens?" Kur viņš ir?

— Ne ar mani, bet es zinu, kur viņš ir. Klausieties, vai zobens tiešām piepilda vēlmes?

— Noteikti! Šī ir ierobežojuma atslēga! Tātad, kur jūs to paslēpāt?

— Drošā vietā. Bet nebaidieties, tiklīdz viņš būs manās rokās, es centīšos jums palīdzēt.

Līdzdalībnieks atrāvās un kādu brīdi skatījās man acīs.

"Amira, es… Es to nekad neaizmirsīšu," viņa teica un atkal mani apskāva.

— Galvenais ir izturēt. Neļaujiet sevi nogalināt. Padomājiet kaut ko. Paies kāds laiks, kamēr tikšu pie zobena.

— Neuztraucies par mani. Un… Nebrīnies ne par ko.

"Nāc, Nyera Amira, mums jāiet!"

Burvis, kurš iepriekš bija gaidījis pie durvīm, piegāja pie manis. Viņš satvēra mani aiz elkoņa, šķietami pieklājīgi, bet stingri — viņš nevarēja aizbēgt. Ar otru roku piespiedu dvieli pie krūtīm, lai tas nenokristu, un samazināju ātrumu.

— Pagaidi! Man nav ne drēbju, ne apavu, un ārā ir auksts.

— Nav biedējoši. "Pils dos jums visu, kas jums nepieciešams," teica burvis.

Likās, ka viņš steidzas, bet, sastopoties ar manu skatienu, klusībā novilka apmetni un uzmeta to man pār pleciem. Bet par apaviem nekas netika izlemts.