Pūķa ēna. Princese

Pārvietojoties pa tumšajiem, labirinta gaiteņiem, es cerēju izkļūt krodziņā vai kaut kur citur pilsētā un iedomāties savu pārsteigumu, kad beidzās ar akmeņiem izklātais tunelis. Spilgta gaisma skāra manas acis, izsitot asaru, un krūtis piepildījās ar svaigu gaisu. Mūs no visām pusēm ieskauj nepieejami kalni, kuru virsotnes zuda rīta dūmakā. Pūķis un ēna jau bija parādījušies virs viņiem, un tas bija gaišs.

Pamirkšķinājis, uzreiz ieraudzīju vairākus vagonus un lielu cilvēku pūli uz nomīdītas teritorijas, kas bija slēgta no visām pusēm. Izpriecu nama strādnieki, saspiedušies kopā, ar bailēm paskatījās uz važās savilktajiem sargiem, starp kuriem kā kalns slējās mēmā Šakura figūra. Bet es neredzēju Jenaru, kā arī neredzēju Konoru. Bet varbūt viņš bija piesiets krodziņā. Kāda jēga viņu te vilkt?

Apkārtnē skraidīja apsargi, vietām varēja manīt apsardzes melnos apmetņus. Lai gan viņi neļāva man daudz skatīties apkārt. Viņi mūs pieveda pie vienkāršas karietes, kas stāvēja nedaudz malā, un aicinoši atvēra durvis.

— Lūdzu, nyera.

Mans eskorts nogaidīja, kamēr es kāpu iekšā un apsēdos man pretī, ar interesi skatījās uz mani.

— Pagaidi! Pagaidi! Jums ir vēl viens pasažieris! — kāds kliedza no ārpuses.

Bijām jau devušies ceļā, bet kariete atkal apstājās. Burvis, kas mani pavadīja, atvēra nelielu lodziņu uz aizbīdņa un paskatījās ārā.

— Kas tev ir?

— Vēl viena piemērota meitene. — nāca atbilde.

— Vēl viens? — viņš vēlreiz jautāja.

— Jā. "Tas pilnībā atbilst zīmējumam," viņi viņam teica.

— Jā, tā nevar būt! — viņš bija pārsteigts.

— Jūs likāt pārbaudīt, mēs pārbaudījām.

— Skaidrs. Dod šurp,” burvis pavēlēja.

Karietes durvis uzreiz atvērās, un es iekāpu iekšā, ietinusies Ilsana melnajā apmetnī tāpat kā es.

— Amira, es esmu ar tevi! — viņa teica, priecīgi smaidot.

Viņa klusībā skatījās uz savu līdzdalībnieku. Karietē bija mazliet tumšs, un bija grūti saskatīt sejas vaibstus. Matu krāsa un sejas forma bija atšķirīga, bet acis šķita patiešām līdzīgas. Pēkšņi sapratu, ka esmu viņu redzējis jau agrāk vai nu krēslā, vai sliktā apgaismojumā, vai tikai daļēji. Būrī ēnu un stieņu dēļ seja īsti nebija redzama. Tad mēs devāmies ceļā naktī, bet manā skapī nebija īpaši gaišs. Bordelī, tajā pašā telpā, kur tika lemts mans liktenis, bija pietiekami daudz gaismas, bet narkotiku dēļ, ko izmantoja, lai iemidzinātu, un reiboņa dēļ viss bija izplūdis acu priekšā… Un es raudzījos uz līdzdalībnieks vieglā šokā. Kā tas gadījās, ka mēs esam tik līdzīgi, ka aizved viņu parādīt dralordam? Bet kāpēc es to nepamanīju iepriekš?

Kopumā es nevarēju precīzi nosaukt viņas acu krāsu. Nē…

— Amira, vai neesi laimīga? “Ilsana nepareizi interpretēja manu kluso uzmanību.

Smaids noslīdēja no viņas lūpām, un es steidzos viņu nomierināt:

— Nu ko tu runā! Esmu priecīgs! Es esmu tik priecīgs! Es vienkārši nespēju noticēt šai sakritībai. "Un pēc nelielas vilcināšanās viņa piebilda: "Māsa."

Ilsana atkal pasmaidīja un mēs apskāvāmies. Un tad viņi sadevās rokās, kopā dodoties nezināmajā.

Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach

Rongholas pils, Drakendort Reach

— Bēr, tu tagad nopietni? Kā tev vispār ienāca prātā viņu pasludināt par noziedznieku?

Es ar nosodījumu skatījos uz savu padomdevēju un draugu, kurš kā nerātns puika lidinājās mana galda priekšā.

"Es domāju, ka tā bija laba ideja, Fin." Nirfeatiem un viņu līdzdalībniekiem nebija nekāda sakara ar kādu zagli, bet, ja mēs meklējam Ēnu…

"Jums ir taisnība, un tomēr Ēna varētu baidīties no apsūdzībām un melot zemu." Paslēpies! Iesaisties sliktā kompānijā!

— Pieļauju, tāds risks pastāvēja.

— Un tās meitenes, kuras tu man atvedi? Viņi domāja, ka tiek turēti aizdomās par noziegumu! Ka es viņu vidū meklēju zagli! Bet es nezināju un joprojām prātoju, kāpēc viņi visi tik ļoti trīcēja. Pāris pat noģība, tiklīdz iegāju istabā!

— Varbūt tas ir aiz sajūsmas? — Vēsstouns nevainīgi ierosināja.

— Bēr, tu esi muļķis vai izliecies? Vai jūs nesaprotat, ka ar saviem meklējumiem esat radījuši paniku iedzīvotāju vidū?

— Finbar, tu pārspīlē. Mēs nekavējoties palaidām visus mājās, uzskatot viņus par nevainīgiem, tad kāpēc celties panikā? Gluži pretēji, tagad cilvēki runā tikai par jūsu laipnību, taisnīgumu un dāsnumu.

— Dāsnumu? “Es neizpratnē izlocīju uzaci, kad dzirdēju ko jaunu.

Bērs nedaudz vilcinājās un atzina:

— Uzdrošinājos piešķirt kaut kādus līdzekļus no valsts kases morālajai kompensācijai šīm meitenēm. Pāris sudraba monētas par neērtībām un visi apmierināti. Un tad vairāki mūsējie jau plāno kāzas rudenim. Tas izrādījās labi, vai ne?

Bērs ielauzās sirsnīgā kalnu troļļu smaidā.

Es tikai pakratīju galvu, atzīstot, ka padomdevēja plāns nebija gluži stulbs.

— LABI. Šķiet, ka jūs patiešām zinājāt, ko darāt, taču ir pagājušas vairākas dienas. Šajā laikā es aplidoju pusi no Kirfarongas un neatradu viņu, ir pienācis laiks paplašināt meklēšanu. Žēl, ka nevaru atpazīt Ēnu lielā attālumā pirms rituāla…