Pūķa ēna. Princese

— Vesels? Kādā nozīmē tas nozīmē? — Es nesapratu, ko viņš ar to domāja. Un tad pēkšņi es sapratu! — PAR! Tātad viņi ir kopā? — viņa bija sajūsmā, atceroties, kā Bērs pieķēra Nisu savam vilkam un cik meitene tajā pašā laikā bija samulsusi.

Tagad mana greizsirdība, kas uzliesmoja pilnīgi bez iemesla, ir rimusies.

— Nē, man par lielu nožēlu. Bet varbūt šodien kaut kas mainīsies? — draklords cerīgi pasmaidīja.

Viņš runāja par citiem, bet skatījās uz mani tā, ka dubultā nozīme bija viegli nolasāma. Mana mute uzreiz kļuva sausa, un es piecēlos, lai ielietu sev ūdeni. Bet drīzāk, lai nebūtu tik tuvu šim vīrietim. Kļuva arvien grūtāk nepadoties drakloda valdzinājumam, it īpaši pēc tik notikumiem bagāta vakara.

Bet es neredzēju jēgu attīstīt attiecības, jo ļoti drīz es došos mājās. Un, ja man neizdosies, tad… Tad padomāšu.

— Nedaudz ūdens? — viņa ieteica slēpt apmulsumu.

— Nē paldies. Labāk pastāsti, kas te īsti notika? — jautāja Finbārs.

Es nopūtos un nolēmu būt vismaz puslīdz godīga.

"Nisa man atzina, ka viņa ir k'ha-ter un ka uzbrukuma laikā viņa mūs apklāja ar savu maģiju. Pēc ēšanas viņa jutās labāk. Mēs runājām, un es uzzināju, ka viņa var runāt ar ledu un ūdeni. Viņa teica, ka tas nav grūti, tāpēc es lūdzu viņai par labu. Vēlējos noskaidrot, kas noticis ar vīrieti, kurš kopā ar mani iekļuva lavīnā kalnos. Es… Es pamodos viena zālīšu būdā, un es nezinu, kas ar viņu notika. Es nezināju, ka no Niisaras tas prasīs tik daudz enerģijas, citādi es nebūtu ļāvis viņai mēģināt!

Bija sajūta, ka es basām kājām staigāju pa žileti. Viena neveikla kustība un notiks kaut kas nelabojams. Finbārs mani pieķers melos un apsūdzēs burvju zobena zādzībā. Vai arī viņš atkal sāks runāt par Zemi un tad pasludinās mani par Nirpheat, un es nonākšu laukumā būrī. Tas ir labākajā gadījumā, un sliktākajā gadījumā viņš man vienkārši izpildīs nāvessodu uz vietas. Nemaz nešaubījos.

Draklords neko nejautāja un ne par ko neapsūdzēja, bet vienkārši aizbēga no maniem kambariem. Es neizpratnē skatījos uz durvīm, kas aizcirtās aiz viņa.

— Un kas tas bija? — viņa neizpratnē nomurmināja.

Domājot, kas izraisīja šādu reakciju, viņa atkal apsēdās uz dīvāna un sāka gaidīt, un ne velti. Apmēram divdesmit minūtes vēlāk parādījās North.

— Nyera Amira, draklords atvainojas par savu pēkšņo aiziešanu, taču tam ir iemesls. Jūs teicāt, ka nepiedosiet sev, ja kaut kas notiktu ar jūsu kalponi Niisaru, tāpēc viņš nevarēja atļauties tērēt laiku skaidrošanai.

— Es neko nesaprotu! Ziemeļi, kas ar Nisu vainas?

"Lietas izrādījās daudz sliktākas, nekā mēs domājām." Bet tagad, kad draklords saprata viņas stāvokļa iemeslu, viss būtu kārtībā. Viņa burvība ir pietiekama, lai viņa paliktu dzīva.

Severs pieklājīgi paklanījās, un pat manas acis satumsa. Es satvēru sekretāru aiz kamzola atlokiem un pakratīju.

— Kas?! Nis… Viņa nav… Saki, ka ar viņu viss būs kārtībā!

— Nomierinies, ieguva Ēnu! Sliktākais ir beidzies. Ne velti Nyer Kenrig ir labākais dziednieks Kirfaronā. Taču Niisara kādu laiku paliks viņa aprūpē. "Neuztraucies un ej gulēt," Severs sāka mani mudināt.

Atlaidu sekretāri un atkāpos, juzdamās neveikli.

— Piedod… es vienkārši uztraucos.

— Nekas, nyera. Notiek. Pats Draklords jums pastāstīs sīkāk, ja uzskatīs par nepieciešamu. Un tālāk. Ja plānojat ar viņu lidot rīt, esiet gatavs pēc brokastīm. Kas man viņam jāsaka?

"Pastāstiet viņam, ka es ar nepacietību gaidu lidojumu, un manā vārdā paldies viņam par palīdzību."

"Paldies tev pašam," sekretāre pasmaidīja.

Novēlējis man ar labu nakti, viņš aizgāja un es devos gulēt. Kādu laiku viņa griezās no vienas puses uz otru, uztraucoties par Nysu, un tad sauca kaķēnu, kas bija kaut kur pazudusi.

— Puķe, ej gulēt.

— Nebrauks. Esmu apvainojies uz tevi! — viņš teica no kaut kurienes ģērbtuves.

Kaķa daba joprojām lika par sevi manīt, izpaužoties tik smieklīgos sīkumos. Viņš pastāvīgi prasa ēst un guļ skapī. Ko vēl no viņa var sagaidīt? Es ceru, ka tas nesāks plēst tapetes? Šķiet, ka tie šeit ir no zīda.

— Viss ir par ēdienu, vai ne? — es ierosināju.

— Un tu esi ātrs. Varbūt no tevis sanāks kas labs…

— Tagad mēģināsim kaut ko atrisināt. Kam tu dod priekšroku?

— Tagad tā ir lieta! Tā ir pavisam cita saruna!

Kaķene uzreiz atradās gultā un palika galvu man zem rokas, es ar prieku noglāstīju tās gludo kažoku. Un es domāju, ka būtu jauki viņu nomazgāt. Galu galā viņš dzīvoja uz ielas. Bet ne šodien. Šodiena jau bija pietiekami saspringta.

— Ko tad tu gribi vakariņās? — noskaidroju.

— Gaļu un pienu, kungs! — Cvetiks teica, apmierināti murrājot.

Paņēmusi viņu rokās, es devos uz izeju, nebeidzot glāstīt un skrāpēt mazo žagaru. Paskatījusies ārā, viņa lūdza apsargiem visu iepriekš minēto, un drīz vien kaķenīte bija pilna līdz vēderam.

— Klausies, Cvetik, man ir jautājums. Delikāts.

— Runāt? — labi paēdis kaķēns bija dāsns.

— Vai paplātē ielej pelnus vai zāģu skaidas?

— Kas tas par paplāti? — kaķēns bija pārsteigts.

— Parasta. Vai varbūt jūs vēlētos darīt lietas uz ielas? Tu ēdi tik daudz, ka baidos, ka varētu pārsprāgt?