Pūķa ēna. Princese

Pūķis, kā jau gaidīts, nereaģēja, bet pēkšņi gludi pagriezās un sāka lejā. Mēs piezemējāmies tieši Šarotas galvenās iepirkšanās ielas vidū, aizbaidot garāmgājējus. Viņi steidzīgi atbrīvoja vietu nolaišanās vietai, taču tālu netika. Ieraugot mūs pirmo reizi kopā, viņi smaidīja un priecājās, sacenšoties viens ar otru, saucot vēlējumus un sveicienus:

— Ilgu mūžu, draklord!

— Slava pūķim un ēnai!

— Beidzot viņš viņu atrada! Lai slavēts Pūķa ciltstēvs!

Sievietes mūs svētīja un raudāja no laimes. Finbāru sauca par glābēju. Vīri nometās ceļos un zvērēja uzticību kapam. Man šķita, ka atrodos vēsturiskas filmas uzņemšanas laukumā, un tajā pašā laikā visā notiekošajā nebija pilnīgi nekādu nepatiesību. Cilvēki to neteica aiz bailēm, viņi bija patiesi! Tiešām mīlēja savu dralordu!

— Finbārs Frosts ir atradis savu Ēnu. Izplatiet šo ziņu visā Kirfarongā! — Finbārs viņus sodīja un plati pasmaidīja.

Nelaižot mani vaļā, viņš paskatījās apkārt un iegāja tuvākajā veikalā.

— Sveiki! — viņš mani pārliecināti sveicināja un nolika kājās.

Mums pretī izlēca garš, saliekts vīrietis, apmēram piecdesmit gadus vecs. Milzīgā pinceņā un ar inteliģentu seju.

— Ak, draklord! Kāds gods! “Veikala īpašniekam sāka trīcēt rokas. — Vai tu kaut ko vēlies?

— Ja atmiņa mani neviļ, šis ir labākais mākslinieku veikals visā Kirfarnogā?

— Pa labi. Un es jums to pierādīšu! Man ir viss, ko sirds kāro. Nu… Gandrīz viss. Soliyar dzintara krāsa jau sen ir pagājusi. Un Bershtonsky koši ir deficīts. Saglabāju pāris burciņas, bet tas arī viss. Lūdzu, izvēlies,” veikala īpašnieks sāka trakot.

Tikai tagad Finbārs mani atkal piecēla kājās.

– Ņem visu, ko tev vajag, mazulīt.

Vīrieši aizkustināti paskatījās uz mani. Blakus tādiem milžiem es tiešām likos mazs, lai gan pārliecinoši biju vidēja auguma. Un tad viņa sāka skatīties apkārt un atlasīt preces. Vienā stūrī atradās molberti, un uz letēm gulēja dažāda svara un krāsu papīra loksnes. Otas, zīmuļi, krāsas. Tas viss ļoti atšķīrās no materiāliem, pie kuriem biju pieradis, nebija tik tehnoloģiski attīstīts, bet tas bija vienkārši! Tos varētu veiksmīgi izmantot un radīt šedevrus.

Par ko? Kāpēc es to daru? Priekš kam man tas viss, es bēgu prom, mana mākslinieka dvēsele uzmundrināja un uzmeta kūleni. Faktūras, krāsas, dabīgas krāsas! Kādu laiku es vienkārši pazudu! Es pamodos tikai tad, kad no manis izvēlēto materiālu kalna izritināja zilas krāsas pudele un saplīsa. Skatoties uz traipu, kas izplatās pa grīdu, es pacēlu skatienu. Negadījumam bija prātīgs efekts.

— Ak! Atvainojiet, lūdzu…

— Nekas nekas! Es to tūlīt iztīrīšu. Man ir daudz šāda veida krāsu. Tas ir izgatavots no ziliem ziediem, tas nodrošina noturīgu pigmentu. Un puse no mūsu nogāzēm ir aizaugušas ar ziliem ziediem.

Zem veikala īpašnieka nomierinošās murmināšanas es sāku domīgi šķirot savus atradumus. Es ņemšu šīs lapas augu katalogam, ko apsolīju Kirjanai. Šīs ir krāsas, kas man noteikti būs vajadzīgas. Bet manai idejai noderēs šis lielākais audekls. Bet man nevajag to, to un to.

Pat pirkstu gali sāka niezēt, es biju tik nepacietīgs, lai ķertos pie darba.

Vai arī jāņem divas lielākas loksnes, gadījumā, ja sabojāšu pirmo? Papīrs nebija lēts, un es, pateicoties darbam krogā, jau iepazinos ar vietējām algām un cenām, sāku domāt, mēģinot novērtēt, vai man pietiks ar vienu audeklu, vai man vajadzētu paķert otru?

Labi, lai tā būtu! ES padevos. Kā ar krāsām? Bershton scarlet maksā pasakainu naudu, varbūt man to nevajag?

Draklords izņēma dārgo burku no manām rokām.

— Lūdzu, iesaiņojiet visu. "Mēs to paņemsim," viņš nolēma manā vietā.

– Šī ir dāvana! Es neņemšu no tevis naudu, dralord. Vismaz nogalini mani! — veikala īpašnieks sāka strīdēties, kad runa bija par samaksu.

— Nekādā gadījumā! Mēs spējam samaksāt! — es pretojos.

Preces māksliniekam šajā pasaulē nebija lētas, un dralordam netrūka naudas. Un vispār man patika šis cilvēciņš, aizrautīgs ar savu biznesu, kurš par katru savu produktu varēja pastāstīt visu, sākot no vietas, kur auga augs, no kura izgatavots pigments, līdz pat precīzam iznākšanas datumam.

— Nyera Shadow, lai tā būtu. Es iekasēšu maksu tikai par gleznu. Uzraksti man kaut ko tādu. Kad cilvēki par to uzzinās, manā veikalā pircējiem nebūs gala. Vai jūs solāt?

— ES apsolu! — es pamāju, paķerdama citu audeklu.

Viņa to izdarīja, nenovēršot skatienu no sarunu biedra, un vīrieši aizkustinoši iesmējās. Nez kāpēc deguns pēkšņi sajuta tirpšanu. Vai man būs laiks tik neapdomīgi izpildīt savu solījumu? Un vai ir vērts to darīt? Drīz viņi šeit nolādēs manu vārdu. Tā vārds, kurš aizbēga, atstājot Kirfaronu likteņa žēlastībā…

Mēs ar Draklordu izmantojām aizmugurējās durvis un izgājām uz dzīvojamo ielu pretējā pusē. Vesels pūlis jau bija sapulcējies uz iepirkšanās ielas iepretim galvenajai ieejai, un Finbārs teica, ka vēlāk runās ar cilvēkiem, un šodien ir lidojuma diena.

Izgāju no mākslas piederumu veikala nedaudz nomāktā noskaņojumā. Ja draklords pamanīja šīs izmaiņas manī, viņš to neizrādīja. Viņš tikai teica:

— Amira, es gribu tev parādīt vietu… Domāju, ka tev tur patiks.