Pūķa ēna. Princese

Viņš atbruņojoši pasmaidīja, un nākamajā mirklī atkal pacēla mani un pārvērtās par pūķi.

— Mūsu pirkumi! — es kliedzu, bet atbildes nebija.

Šoreiz Finbar lidoja ātri, atstājot pilsētu arvien tālāk. Man patika lidojuma ātrums un sajūta. Pūķa mugurā es aizmirsu par visu.

— Finbar, es gribu ātrāk! — jautāju, un pūķis uzreiz palielināja tempu.

Un pēkšņi viņš strauji ienira lejā, tā ka man aizrāvās elpa. Es kliedzu no sajūsmas, kad mēs ātri metāmies pāri zaļajām ganībām, biedējot sniegbaltās aitas. Pēc tam pilnā ātrumā iebrāzāmies kanjonā virs trokšņainas upes, strauji griežoties no vienas puses uz otru. Pūķis manevrēja starp akmens sienām, un, kad priekšā parādījās strupceļš, tas strauji pacēlās augšup.

Ātrums, brauciens, risks!

Aizmirstot par skumjām, es pilnībā padevos šim brīdim. Adrenalīns burbuļoja man ausīs, kad es lidoju debesīs ar izstieptām rokām.

Dzīve! Kā es mīlu dzīvi! Viņa ir skaista! Kirfaronga ir skaista! Arī kalni ir skaisti! Un pūķi! Un Finbar Frost ir vismīļākā no tām!

Mani pārņēma visaptverošas laimes sajūta, un tad es pēkšņi iedomājos par Ruslanu…

22. nodaļa. Šādi darbojas maģiskais savienojums

Nē. Kaut kas šajā jautājumā ir jādara. Es nevarēšu pilnībā nomierināties, kamēr neuzzināšu, vai Ruslans izdzīvoja. Arī tāpēc man ir tik svarīgi atgriezties uz Zemes. Brīdiniet viņu par briesmām. Darīt visu iespējamo, lai tas freeride nenotiktu, bet tad… Es vairs nebiju pārliecināta, ka man tiešām ir vajadzīgs šis puisis. Interesanti, vai ir iespējams izteikt vēlēšanos, lai vēlāk varētu atgriezties robežu pasaulē?

Pirmo reizi nopietni domāju par palikšanu, un pašas domas mani šokēja, liekot ienirt sevī. Sajutis manu garastāvokli, pūķis samazināja ātrumu un pārtrauca slīdēt. Tagad mēs gludi peldējām, apmetām apli pāri kalniem un drīz vien nolaidāmies nelielā gleznainā plato. Tur bija neliels ezers, ūdenskritums, un netālu varēja redzēt ieeju lielā alā.

— Esam ieradušies! — Finbārs teica, kad es atkal atrados viņa rokās. — Vai tev patika?

– Ļoti! — es sajūsmā atbildēju un, impulsīvi viņu apskaujot, nolēcu zemē. Un pēkšņi es ieraudzīju brūnu somu, kurā mākslas veikala īpašnieks bija iesaiņojis mūsu pirkumus. — Finbar, soma! Vai tu viņu paņēmi līdzi?! — pārsteigta iesaucos.

— Jā. Man likās, ka tu nepacietīgi ķeries pie darba, kāpēc gan to neatstāt tur?

Patiešām, es ļoti gribēju uzrakstīt to, ko biju plānojis. Un vieta, kur mēs ieradāmies, tam bija ideāla. Ideāli manai idejai! Un modelis ir pie rokas, tad ko jūs gaidāt?

— Finbar, vai drīkstu tev kaut ko pajautāt? — es insinuējoši iesāku.

— Noteikti! — dralords labprāt atbildēja, nenolaižot acis no manis.

— Vai tu būsi mans modelis? Es gribu tevi uzzīmēt.

"Es mēģināšu," viņš piesardzīgi piekrita.

— Tikai… es gribētu tēlot pūķi. Vai var?

Pēc trim stundām, apmierināts ar sevi, es atkāpos no molberta. Šajā laikā pūķim diezgan apnika stāvēt vienā un tajā pašā pozā. Es piegāju un paglaudīju viņam pa seju.

— Labi padarīts. Sanāca lieliski, bet pagaidām nerādīšu! Vēl nav pabeigts.

Pūķis ietinās miglā un pārvērtās par cilvēku. Nupat pūķa seja skatījās uz mani ar neticami zilām acīm ar vertikālu zīlīti, un tagad tas jau ir vīrietis! Un atkal man nebija laika kaut ko saprast. Maģija, un tas arī viss!

Finbar bija ļoti tuvu, un mana sirds pārsita pukstēt un tad sāka darboties. No pārsteiguma mana galva sāka griezties, un es satricinājos, paklupu zālītē paslēptā akmenī. Vīrieša roka uzreiz parādījās manā viduklī. Viņa to turēja, neļaujot tai savainoties. Viņa pievilka mani sev klāt. Es sāku elpot ātrāk, sajutu patīkama siltuma viļņus, kas izplūst no viņas, saviļņojot manu ķermeni, iedarbinot sevī senus instinktus. Es iekodu lūpā…

Draklonda plauksta gulēja uz mana vaiga. Viņa īkšķis viegli berzēja viņa mutes kaktiņu.

— Tev ir krāsa…

— Ak! “Es instinktīvi aizsedzu viņa roku ar savējo.

Un mirkli vēlāk viņš mani noskūpstīja, un tas bija tieši tas, kas man bija vajadzīgs. Mēs izmisīgi skūpstījāmies, ilgās gaidīšanas dzīti līdz galējībai, un nevarējām pilnībā izbaudīt viens otru. No manas puses notika tieši tā. Kādā brīdī es pat iekodu Finbāra lūpā un sajutu asiņu sāļo garšu uz savas mēles.

Draklords sastinga un tad lēnām atrāvās, pārsteigti skatīdamies man acīs.

"Ēna…" viņš izdvesa tik cieši, ka manas kājas padevās.

Tagad šis vārds nekaitināja, tieši otrādi. Tas izklausījās kā mīļš segvārds.

Finbar Frost, Draklord no Kirfarong Reach

Dragon Ridge, plato blakus safīra pūķa alai, spēka vieta, Kirfarong Reach

Ēnai garšoja manas asinis, un maģiskās ķēdes spilgti uzliesmoja, saistot mūsu plaukstas. Tas bija kā zibens spēriens! Maģija ieplūda manī spēcīgā straumē, piepildot simtkārtīgi pieaugušo rezervi. Visas šīs izmaiņas bija jūtamas īpaši asi, un tas bija tik jauns! Tik neparasti, ka sagriezās galva!

Tātad, cik daudz stiprāks par mani tagad ir smaragds un dimants? Viņi bija spēcīgāki, taču tagad spēku samērs ir atgriezies normālā stāvoklī.

“Finbārs! Finbar! Kā šis? Kas tas ir?" — pūķis mēģināja mani uzbudināt.