Pūķa nfra

— Lēmums pieņemts! — kapteinis pārtrauc mūs, un viņa skarbais tonis nepieļauj iebildumus. — Netērējiet laiku tukšiem strīdiem .. .

Raķetē esam tikai pieci. Stāvam pie skaļruņa, kurā dzirdami dārdi un svilpieni. Infras atmosfēra piesātināta ar elektrību, tāpēc mums grūti uztvert radiosignālus.

Beidzot sadzirdam Čarušina dobjo basu. Mūsu sirmais kapteinis atkal ir kopā ar mums!

— Nupat izslēdzu prožektoru, — viņš saka. — Tumsa nav pilnīga. To nemitīgi pāršķel īsi, žuburaini zibeņi. Uzliesmojumos redzami plakani mākoņi, tādi paši kā uz Jupitera. Gaiss liekas blīvs . ..

Palaikam trokšņi noslāpē vārdus un pat veselus teikumus. Tad dzirdamība atkal uzlabojas.

— Atmosfēra kļūst caurspīdīga, — stāsta Čarušins. — Redzu jūru, nelielus, lēzenus viļņus. Krītu lēni. Smagums milzīgs. Pat mēli pakustināt grūti.

Pēkšņi priecīgs sauciens:

— Putni! Starojoši putni! Aizšāvās garām. Vai tad televizors kaut ko tādu pamanītu? Tiem ir apaļas galvas un resns rumpis. Spārni nelieli, trīc. Mazliet atgādina mūsu lidojošās zivis . . .

Skaļš šļakstiens, tad klusums.

— Dzirdējāt? Tā ir batisfērā, kas iekrita ūdenī. Sa- sitos pamatīgi. Bet tam vairs nav nozīmes. Izslēdzu gaismu. Sāku pierast pie tumsas.

Un mazliet vēlāk:

— Grimstu apmēram vienu vai divus metrus sekundē. No jauna ieslēdzu prožektoru. Aiz loga ugunīgs viesulis. Cik te daudz visādu sīku radību! Kaut kas līdzīgs mūsu garnelēm. Un, jo dziļāk, jo vairāk.

Bet kas tad tas? Garš, tumšs ķermenis bez galvas un astes. Valzivs? Kustas ātri un atstāj aiz sevis gaišu strūklu. Gar sāniem gaismekļu līnija. Atgādina kuģa iluminatorus. Vai tā varētu būt zemūdene? Šaubos. Un tomēr katram gadījumam signalizēju ar prožektoru: divi — divi — četri, divi — trīs —• seši, divi — divi — četri.

Nepievērsa man uzmanību. Aizgāja .. .

Tagad redzu nezvēru. īsts briesmonis — atgādina astoņkāji un reizē bruņurupuci. Protams, astoņkājis tas nav, jo tam ir tikai pieci taustekļi — viens aizmugurē un četri gar malām. Vienā priekšējā tausteklī lukturim līdzīgs orgāns. Uz muguras bruņas, acis kā vēzim — kustīgu stobriņu galā . ..

Nupat prožektors sataustīja dibenu. Visapkārt mezglainas, līkas saknes, kas atgādina koraļļus vai jūras lilijas. Biezi stiebri ar kausiņiem lejgalā. Mūsu jūras liliju kausiņi vērsti uz augšu. Tie cenšas satvert grimstošu barību. Ko meklē šie kausiņi? Siltumu? Tie ir augi! Augi bez gaismas? Grūti ticēt. Protams, arī te ir gaisma — infrasarkanā. Bet vai infrasarkano staru enerģijas pietiek organisko vielu sintezēšanai no ogļskābās gāzes?

Esmu iestrēdzis brikšņos. Tātad man atlicis mazliet laika. Varu mierīgi skatīties. Un, jo ilgāk skatos, jo vairāk pārliecinos, ka tie tomēr ir augi. Lūk, apaļīga zivs košļā kādu stiebru. Barības straume šeit plūst no apakšas uz augšu. Starojošie putni ir pēdējā pakāpe …

Uztvērējā atskan čerkstoņa un dobji sitieni. Ko tas nozīmē?

— Batisfēra sakustējusies, — Čarušins ziņo. — Kāds sagrābis to un velk. Kas īsti — neredzu. Dibens nosveras pamazām lejup. Brikšņiem nav gala. Savādi! Augi te sakārtojušies pareizās rindās, kā augļu dārzā. Kāds milzīgs radījums, lēni pārvietodamies, nogriež veselas krūmu audzes. Nudien rijīgs nezvērs. Redzu slikti. Kaut kur sānos rāpo šis dzīvais kombains. Priekšā klinšu grēda. Aizpeldēju tai garām. Melns bezdibenis. Batisfēra grimst arvien dziļāk. Spiediens palielinās. Palieciet sveiki!

Klusums. Un pēkšņi sauciens:

— Plaisa!!!

Dobji sitieni. Vaidi. Acīm redzot, ūdens iekļuvis kamerā un strūkla ievainojusi kapteini.

Vēlreiz atskan Čarušina balss:

— Redzu ēkas. Pilsētu. Apgaismotas ielas. Kupolus. Peldošus torņus. Dīvainus radījumus . . . Visur viņi. . . vai tiešām tie būtu .. .

Drausmīgs dārdiens. Sāpju kliedziens . . .

Tad dzirdami tikai atmosfēras traucējumu sprakšķi.

Dziļā klusumā pieci cilvēki raugās uz melno lodi, kaut gan tajā nekas nav saskatāms pat ar vislielāko teleskopu.

— Pēc trīsdesmit gadiem mēs atgriezīsimies! — čukst Toļa Varencovs.