Pūķa zvaigznaja infra

—   Radij Grigorjevič, tomēr nav pieklājīgi — jūs sēžat blakus dāmai, kaut vai vienu cilvēcisku vārdiņu būtu bildis! Es taču nekā nesaprotu.

Blohins jocīgi piespieda rokas pie krūtīm.

—         Katerina Kimovna, esiet augstsirdīga un piedo

diet, tā nav rupjība, bet nelaime. Visu mūžu neesmu saprasts. Lai gan jāteic, ka cilvēki vispār cits citu, nesaprot.

Tā bija viņa iemīļotā teorija — cilvēki nespējot cits citu saprast. Sievietes nesaprotot vīriešus, pieaugušie — bērnus, mākslas ļaudis — tehniķus, bet galvenais — speciālisti nesaprotot nespeciālistus.

—    Ir gan tev Starpplanētu Komitejā nodarījuši pāri! — vīpsnāja vectēvs. — Es tak sapratu.

—    Nē, arī jūs nesapratāt, — neatlaidās Blohins. — Jūs nesapratāt, ka projekts jāizstrādā nekavējoties.

—    Bet es paskaidroju, kāpēc nav jāizstrādā. Tātad tu neesi mani sapratis.

* * *

Vienu laiku Blohins lidoja pie mums katru svētdienu, tad pazuda uz pāris mēnešiem un negaidot ieradās kādā darbdienas rītā.

Viņš iztraucēja svētās diktēšanas stundas, ieskrēja kabinetā un tikko apsveicinājies iesaucās:

—    Pavel Aleksandrovič, lūdzu, uz mirklīti pārtrauciet!

Vectēvs negribīgi izslēdza stenogrāfisti. Es jutos vēl neapmierinātāks: Blohins mūs pārtrauca, kad tuvojāmies Neptūnam. — Vai jauns projekts? — vectēvs pacietīgi apjautājās.

—    Nekāda projekta! — ciemiņš iesaucās. — Es nozvērējos — neviena projekta vairs. Tāpat vien daži jautājumi jums kā speciālistam.

—   Lūdzu, — piekrita vectēvs. — Ja vien mācēšu, es atbildēšu.

—    Pirmais jautājums, — iesāka Blohins. — Piemēram, ņemsim sfēru ar piecpadsmit gaismas gadu lielu rādiusu. Cik šai telpā ir Saulei līdzīgu spīdekļu?

Vectēvs paraustīja plecus.

—    Uz šo jautājumu varētu atbildēt mans mazdēls. Tādi spīdekļi ir četri: Saule, Centaura Alfa, Sīriuss un Altairs. Var rēķināt arī piecus, jo Centaura Alfa sastāv no divām saulēm. Sīriusam un Altairam arī ir

divi pavadoņi, taču tie nav Saulei līdzīgi spīdekļi, bet «balti punduri».

—    Lieliski! — viesis iesaucās gluži kā eksaminētājs, kas saņēmis pareizu atbildi. — Četri vai pieci — tam nav liela nozīme. Tagad otrs jautājums: cik tai pašā telpā ir mazu sauļu, kas mazākas par mūsējo savas piecas vai desmit reizes, — cik ir zempunduru un pundurzvaigžņu?

—   Četrdesmit četras1 , — vectēvs atbildēja. — Bet to jau jūs pats zināt.

—    Trešais jautājums, — Blohins turpināja, — cik tai pašā telpā pavisam mazu zvaigžņu, kas mazākas par «sarkanajiem punduriem» reizes desmit un lielākas par Jupiteru reizes desmit? Cik to ir — četri simti, četrsimt četrdesmit, pieci simti?

— Nevienas, — noteica vectēvs. — Tādu nav nemaz. Ja neskaita domājamos saules pavadoņus Gulbis 61 un citus …

—    Kāpēc nav? — iekliedzās Blohins. — Vai nav, vai mēs tās nepazīstam? Tāda ir problēma. Lai to noskaidrotu, es turpināšu jautāt. Kāda ir Saulei līdzīgo zvaigžņu temperatūra? Pieci seši tūkstoši grādu un vairāk. — Nu viņš aizrāvies pats sev atbildēja.

—    Kāda ir mazo sauļu — «sarkano punduru» temperatūra? Trīs vai divi tūkstoši grādu un mazāk. Kāda ir starpzvaigžņu un starpplanētu ķermeņu temperatūra? Acīm redzot, augstāka nekā planētām un zemāka nekā zvaigznēm — no absolūtās nulles līdz tūkstoš grādiem. Starp tām jābūt blāviem, tik tikko spīdošiem un pavisam tumšiem ķermeņiem: infrasarkanām zvaigznēm, radiozvaigznēm.

—    Man jāatgādina, ka infrasarkanās zvaigznes astronomiem ir pazīstamas, — iebilda vectēvs.

—   Skatoties, kādas, — strauji atspēkoja Blohins.

—   Ir pazīstamas milzu zvaigznes, pundurzvaigznes pārāk mazas. Ir pazīstamas zvaigznes ar tūkstoš grādu temperatūru, bet nevis ar plus trīsdesmit. Ja temperatūra ir plus trīsdesmit, tad tiek izstaroti astoņi līdz divpadsmit mikronu gari viļņi. Tādi stari nav foto-

1 XX gadsimta vidū bija zināmas apmēram divdesmit. 100

grafējami. Uz Zemes tupot, tādi stari vispār grūti saskatāmi, jo tādus starus izstaro arī mūsu Zeme, gaiss un mēs paši. Mēs dzīvojam infrasarkanās liesmas jūrā. Vai tad, liesmā sēžot, iespējams saskatīt tālās zvaigznītes gaismu? Tas tikpat kā nodoties astronomijai, sēžot lielās Saules žilbinošajās liesmu mēlēs. Tādi ķermeņi ir, bet mēs tos neesam mēģinājuši atrast un tāpēc arī neatradām. Vajag meklēt, Pavel Aleksandro- vič. Kas nemeklē, tas neatrod.

Šo sarunu es atsaucu atmiņā pēc vectēva piezīmēm. Toreiz es nepaturēju prātā, tāpēc ka nesapratu. Man bija tikai viena doma: atkal ieradies šis nesavaldīgais cilvēks, šī uzmācīgā muša. Vectēvs ir pārāk pieklājīgs, lai to padzītu, viņš pacieš un klausās. Bet vectēvs ir milzis. Viņš atvēzēs roku un mušu nospiedīs. Nu, vectētiņ, piecelies un pasaki stipru vārdu! Viņš tomēr klusē. Vectētiņ, kas tev notika? Kāpēc neparādīji savu spēku? Es, tavs mazdēls, jūtos aizskarts.

Tad Blohins apklusa, nemierīgi un nogaidoši skatījās. Bet vectētiņš visu laiku staigāja pa istabu un murmināja:

Atdzisušām svešām lodēm garām, Zemes būtnēm kur nekas nav darāms.