Pūķa zvaigznaja infra

—   Tas tomēr, Radij, ir interesanti, — viņš piepeši sacīja. — Pasaule apgriezta ačgārni, planēta ar sildītāju no iekšpuses. Viss citādi nekā pie mums. Kā tu domā, vai dzīvība tur ir? Un dzīvības augstākās formas? Vai dzīvības augstākās formas var rasties mūžīgā tumsā?

Un, pēkšņi skaļi iesmējies, viņš uzsita Blohinam pa plecu:

—    Kas zin, Radij, ka mēs ar tevi vēl neaizlaižam

kosmosā. Saki — vai tu lidotu meklēt savas infras?

* * *

Brīnišķīgais romāns ar turpinājumiem, ko es klausījos katru dienu, izbeidzās. Tagad elektrosteno- grāfiste rakstīja tikai vēstules. Izmantodams savu autoritāti, vectētiņš diktēja vēstules institūtiem, observatorijām, zinātniskajām biedrībām un vienkārši vecajiem kosmosa draugiem, lūgdams, uzstādams un pārliecinādams meklēt melnās saules, meklēt naktī no Mēness, meklēt ilgos kosmiskajos lidojumos . ..

Pamests paša ziņā, es, protams, sameklēju citādas izklaidēšanās. Tā vienā jaukā dienā māte mani noķēra jūras krastā ar makšķeri.

Viņa atkal parādīja savu straujo apņēmību. «Labāk lai dzīvs puika ar vājām plaušām nekā veselīgs, bet slīkonis!» viņa noskaldīja. Nākamajā rītā āboliņa pļavā nolaidās helikopters ar rūtainu apmali — tas bija aerotaksometrs. Pēc pusstundas es jau no gaisa vēroju ar stikla ķieģeļiem apšūto vasarnīcu un vecu

liela auguma vīru, kas ar roku man māja no lieveņa.

* * *

Biju tai vecumā, kad puikas svaidās no vienas aizraušanās otrā, kad grib visu zināt, visu izmēģināt, iekams pie kaut kā paliek. Skolā mums bija dzīvās dabas stūrītis ar zalkti, ezi, jūras cūciņām un baložiem. Es aizrāvos ar zooloģiju, un interese par kosmosu izkūpēja. Māte divreiz mēnesī aiz pieklājības zvanīja vectētiņam. Ja gadījos tuvumā, arī es piegāju pie tālruņa un pastāstīju, kā ēd un guļ jūras cūciņas. Par melnajām saulēm apjautāties es allaž aizmirsu. Vectētiņa ierašanās nāca mums pilnīgi negaidīta.

Reiz ziemā, no slidotavas pārnācis, es viņu atradu sēžam pie galda. Vectētiņš izskatījās lieliski: plecīgs un sārts. Likās, viņš pa šiem diviem gadiem kļuvis jaunāks. Ar pirkstiem pa galdu bungodams, viņš aizrautīgi stāstīja mātei:

—    Vai tu saproties, Pavļika slimniekam taisnība. Vajadzēja tikai krietni saņemties. Gada laikā atklātas trīsdesmit divas infrasarkanās saules. Infras uzietas arī Līras, Strēlnieka, Mazā Lāča, Čūskneša, Tukana un Zelta Zivs zvaigznājos . . . Mēness observatorija pašreiz ierīko veselu nodaļu.

—    Kad beigsies šī spēku un cilvēku izšķērdēšana? — māte iejautājās. — Labāk būtu vairāk pieņēmuši pagarinātās dienas audzinātājus skolās. Citādi

bērni pamesti savā vaļā — nepieskatiti skraida pa slidotavu un savainojas.

—    Visinteresantākā no tām ir Pūķa zvaigznāja Infra, — vectēvs turpināja. — Virsmas temperatūra ir plus desmit pēc Celsija … Tā atrodas samērā tuvu — tikai septiņu gaismas diennakšu attālumā.

—   Septiņas diennaktis! Ko tu neteiksi! Tik tuvu? — aiz pieklājības brīnījās māte.

—    Protams, samērā tuvu, — vectēvs sadūšojās. — Attālumu no Mēness gaisma noskrien vienā sekundē, no Saules — astoņās minūtēs, no Neptūna — četrās stundās. No turienes turpat septiņās diennaktīs. Tas tomēr sasniedzams attālums. Mūsdienu raķete šo attālumu var veikt četrpadsmit gados. Četrpadsmit gadu turp, četrpadsmit — atpakaļ, uzkavēšanās tur — pusgadu vai gadu.

«Divdesmit deviņi gadi!» es nodomāju. «Pēc divdesmit deviņiem gadiem es jau būšu pusmūža vīrs. Visu dzīvi pavadīt raķetē! Interesanti, vai Rādijs Gri- gorjevičs pats piekritīs tādam lidojumam?»

—    Bet kā tad ar tavu vasarnīcu, vectētiņ? — māte uzsāka pavisam ko citu. Skaitļus viņa vienmēr laida gar ausīm.

—    Par vasarnīcu, Katja, pie tevis arī iegriezos. Vasarnīcu man vairs nevajag. Ja gribi, padzīvo tur. Ja ne, es to atdošu rajona padomēm.

—    Vai tu, vectētiņ, pārcelsies uz Maskavu? Varbūt tev tiešām taisnība. Tīrs gaiss jau ir laba lieta, bet Maskavā medicīniskā apkalpošana ir daudz labāka. Ja gribi, dzīvo pie mums. Sameklēsim plašāku dzīvokli.

Vectētiņš izrieza krūtis. Viņa balss skanēja svinīgi:

—    Dzīvoklis man jau ir, Katja. Valdība man parādījusi lielu godu. Esmu apstiprināts par priekšnieku ekspedīcijai uz Pūķa zvaigznāja Infru.

Māte saķēra sirdi.

—   Atkal kosmosā! Tavos gados! Vectētiņ, vai tu bez prāta!

—    Kādos manos gados? — vectētiņš mazliet apvainojās. — Man vēl nav astoņdesmit, oktobrī tikai būs.

Bet pēc statistikas vidējais vecums tagad ir deviņdesmit trīs ar pusi.

— Vai tiešām jauno trūkst? Lai Rādijs Grigorjevičs lido pats.

—    Viņš lidos. Es ar lielām grūtībām panācu, ka viņu ieskaita komandā .. . Nu, vai tu ņemsi to vasarnīcu?

—   Ja tu negribi šķirties no vasarnīcas, paturi sev.

—    Uz divdesmit deviņiem gadiem?

Beidzot māte dzirdēja gadu skaitu.

—    Vectētiņ, tu esi neprātīgs! Ko tu dari, kā tev trūkst? Protams, tu esi vientuļš, tev ir garlaicīgi, bet es taču lūdzu — nāc un dzīvo pie mums. Pavļikam vajadzīgs padomdevējs. Pašreiz viņš ir pārejas gados, māte viņam vairs nav autoritāte . . .

—   Ko tu runā, Katja! Tādās lietās nevaru būt tev palīgs.