Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums

„Tev nav jabaidas neveiksmes..

Tātad par pulkveža Foseta pēdējo ekspedīciju. Pievērsīsimies dokumentiem. «Man dažkārt gadījās piedzīvot vilšanos,» rakstīja Fosets 1925. gadā, «pēc ekspedīcijas uz Gon- guži es kādu laiku šaubījos par senu pilsētu eksistenci, bet pēc tam redzēju drupas, kas liecināja, ka vismaz daļa nostāstu ir patiesi. Vel arvien šķiet iespējams, ka mans galvenais mērķis «Z» ar seno iedzīvotāju atliekām nav nekas cits kā mežā slēpusies pilsēta, ko Rapozo atklāja 1753. gadā. Tā neatrodas pie Singū upes, ne arī Matugrosū. Ja mums kādreiz būs lemts sasniegt «Z», mēs droši vien tur pakavēsimies krietni ilgu laiku, jo tikai neveiksmīgi ceļojumi beidzas ātri.»

Beidzamās rindiņas pasvītrojis esmu es. Arī turpmāk pasvītrošu citēto dokumentu svarīgākās vietas. Cik žēl, ka šīs rindiņas savlaicīgi nav saistījušas pētnieku uzmanību! Bet par to vēlāk …

Pulkvedis Fosets savu maršrutu bija nodomājis sākt no Beigtā zirga nometnes (dienvidu platuma 11°43', rietumu garuma 54°35/ ). Virzīdamies uz ziemeļaustrumiem, viņš cerēja īsā laikā nokļūt pie Šingū upes. «Pa ceļam izpētīsim,» rakstīja Fosets, «seno akmens torni, kas apkārtnes indiāņiem iedveš šausmas, jo naktī tā durvis un logi esot spoži apgaismoti.»

Pēc Šingū forsēšanas ekspedīcijai vajadzēja doties selvas dziļumos (pusceļā starp Šingū un Aragvaju), lai, nogriežoties uz ziemeļiem un ejot pa ūdensšķirtni, sasniegtu dienvidu platuma 9—10°. Tālākais ceļš veda uz Santamariju du Aragvaju, kur sākās taka uz Tokantinsas upi. Tādējādi maršruts gāja starp dienvidu platuma 10°30' un 11° līdz augstkalnei starp Gojasas un Baijas štatu uz pilnīgi neizpētītu rajonu, ko, pēc nostāstiem, biezi apdzīvoja mežonīgas ciltis. Šajā augstu kalnu rajonā Fosets tad arī cerēja sameklēt' kādreiz apdzīvotu pilsētu pēdas. No turienes ekspedīcijai vajadzēja iznākt pie Sanfran-ļ sisku upes.

«… šķērsosim to (Sanfransisku) kaut kur; Sikišiki tuvumā un, ja pietiks spēka, apmek*| lēsim veco pamesto 1753. gada pilsētu, kas atrodas apmēram dienvidu platuma llo 30'un rietumu garuma 42°30'. Ar to mūsu ekspedīj cija beigsies, un, izgājuši līdz dzelzceļam, mēs ar vilcienu aizbrauksim līdz Baiji.»

Fosetam tomēr nebija lemts nokļūt San-, fransisku upes krastos … Kur pārtrūka viņa maršruts? Vai viņš sasniedza ilgoto mērķi? Kā biezs mūris paceļas klusējošā selva. Tā apslāpē palīgā saucienus, karsto purvu dzī-, lēs glabādama nepiepildītās cerības.

Izmisuma un miglu māte! Eldorado nol slēpumainais zelta mirdzums vilinājis tūk*ļ stošiem tauriņu. Kur tie ir tagad? Pat toļ vārdus aprijusi migla. Ambrozio de Allin-ļ gers, Bartolome SaMers, Georgs fon Šrteiers,; Sebastians de Balalkasars, Nikolass Federi-ļ ani, Filips fon Hutens, Pedro de Ursua, brāļi; Kesado, Berio, Nikolass Martiness, Visenteļ de la Fuente un vēl desmit tūkstoš nezināmuļ ceļotāju.

«Ja iecerētajam ceļojumam nebūs rezulj tātu, tas nozīmēs visa mana darba beigas, joļ neko citu es vairāk nepaveikšu. Mani katrā ziņā nosauks par fantastu un ierāvēju, kasi

tiecas tikai pēc bagātības iegūšanas. Kurš gan ticēs, ka es nemeklēju sev ne slavu, ne naudu un ka manos pasākumos nav savtīga ;iprēķina, bet vienīgi cerība, ka galu galā tie atnesīs cilvēcei labumu, kas attaisnos daudzo gadu meklējumus?»

Dižais pētnieks ar Dona Kihota sirdi bija : maldījies. Neviens neiedrošinājās apsūdzēt mantrausībā tik nesavtīgo varoni un fantastu, kurš ar visu savu dzīvi samaksājis par r skaisto sapni. Bet kāda daļa gar to selvai? Konkistadors vai avantūrists, zinātnieks vai pravietis, kas tic zudušajām Atlantīdas pil- ; sētām — selva pieveic itin visus. Klu- ļ sums… Okeāna klusums un vientulība nav nekas salīdzinājumā ar Amazones zaļo tumsu. Te ir civilizācijas robeža, te sākas klu- r suma valstība, kur apstājies pat laiks. Te plūst Nāves upe. Tās otrā krastā — nepieejamā Šingū selva.

1925. gada janvārī Fosets, viņa vecākais dēls Džeks un dēla biedrs Relijs, nopirkuši biļetes līdz Riodežaneiro, uzkāpa uz kompānijas «Lemports un Holts» tvaikoņa «Vo- bans» klāja. Pēc dažu dienu brauciena pa rāmo, ezeram līdzīgo okeāna spoguli tvaikonis laimīgi pietauvojās Rio krastmalā. īsa atpūta hotelī «Internacional» (starp citu, hoteļa dārzā pirmo reizi tika izmēģināti Ņujorkā nopirktie piederumi), un mazā ekspedīcija devās ceļā. Ceļojuma sākums bija lielisks. Angļu rīcībā tika nodots dzelzceļu prezidenta speciālvagons.

Ganības, purvi upju ielocēs, zemaudzīgi meži. Visumā tas bija mierīgs, ne ar ko neievērojams ceļš: Rio, Sanpaulu, Korumba.

Esmu pārliecināts, ka arī tagad, gandrīz četrdesmit gadu pēc Foseta, šis ceļš maz mainījies. Tropiskās Amerikas bezgalīgā, vienmuļā ainava. Ja jums laimēsies, redzēsit dažus strausus, bariņu papagaiļu vai milzīgu zirnekli putnēdāju. Nav arī izslēgts, ka zirneklis migale ierīko savu ligzdu tieši vagonā virs jūsu galvas un to nevajadzēs meklēt apstāšanās laikā kokos …