Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

No zemūdenes atīrās laiva. Trīs airu pāri ritmiski gūlās ūdenī. Laiva viegli un bez trokšņa slīdēja pa eļļaino gaismas celiņu. Pakaļgalā uz sola melnēja lietusmētelī tērptā cilvēka siluets, un viņam blakus sēdēja kāds cits, kam galvā bija cepure ar augstu ieliektu virsu.

Kad laiva atsitās pret «Galapagas» bortu un abi šie cilvēki uzkāpa uz kuģa klāja, Lindals ar žestu aicināja viņus kajītē. Bet tur bija pārāk šauri, un tie novietojās zem klajas debess, jo vairāk tāpēc, ka klāju apgaismoja prožektors. Lindals tūlīt noprata, ka tie ir friči.

—  Atnesiet kuģa dokumentus, — pieprasīja virsnieks lietusmētelī.

Lindals atnesa.

Friči uzmanīgi pētīja kuģa žurnālu. Paņēmuši Lindala personas apliecību, viņi pagājās uz kuģa pakaļgalu, kur bija gaišāks, un sāka par kaut ko apspriesties. Līdz Lindalam atlidoja tikai frāžu fragmenti, turklāt viņš slikti zināja vācu valodu. Tomēr Lindals saprata, ka runa ir par viņu. Lietusmētelī tērptais virsnieks par kaut ko dedzīgi centās pārliecināt otru — slaidu, kalsenu gaišmati, bet tas nez kādēļ nepiekrita.

Kad viņi bija atgriezušies pie Lindala, gaišmatis jautāja:

—   Vai jūs esat anglis?

Gluži instinktīvi Lindals saprata, ka nevajag teikt patiesību. Bija 1939. gads, un viņš jauta, ka tuvojas karš.

—       Amerikānis. Mans vectēvs atstāja Vāciju un apmetās Bostonā.

—   Vai viņš bija vācietis?

—   Jā.

Vācieši saskatījās.

—       Vai jums ir laiva? — vaicāja gaišmatis.

Lindals pamāja un norādīja ar roku uz labo bortu.

—        Ļoti labi. Mēs jums dodam, — viņš paskatījās pulksteņa spīdošajā ciparnīcā, — četrdesmit minūtes. Iekraujiet laivā visu nepieciešamo un brauciet uz krastu.

—       Kā — uz krastu?… — Lindals nesaprata. — Līdz kontinentam taču ir vairāk nekā sešsimt jūdžu …

—        Kālab gan jums kontinents? — iesmējās virsnieks lietusmētelī. — Kuģa žurnālā teikts, ka jūsu kurss ir uz Galapagu salām. Nu tad brauciet laimīgi. Tikai kādas simts jūdzes.

—        Bet… bet tā taču ir tīrā slepkavība! — Lindals vēl arvien nespēja saprast, ko no viņa grib.

—       Nu! Tu vēl te runāsi, cūka! Tev jābūt laimīgam, ka fāterlandei ievajadzējies tādas nožēlojamas siles. Taisies mudīgi! Ja pēc četrdesmit minūtēm nebūsi jūrā…

Lindals sāka kraut laivā pārtiku.

—        Kas tas? — jautāja virsnieks lietusmētelī, rādīdams uz alus kasti.

—   Ingveralus.

—   Atstāj to šeit. Tev pietiks ar muciņu ūdens. Atklātā jūrā ar alu viegli var sabojāt vēderu.

—   Vai šautenes drīkst ņemt līdz? — Lindals pavaicāja.

—   Kam tev tās vajadzīgas? — virsnieks pastiepa roku pēc beļģu divstobrenes.

—   Lai ņern, — sacīja gaišmatis.

—   Labs ir, ņem, — virsnieks atmeta ar roku.

—   Kas tas? — vaicāja gaišmatis, kad Lindals izvilka no kajītes ultrahidrofonu.

—  Aparāts, kas uztver jūras dzīvnieku izdotās skaņas.

—   Atradis par ko domāt! — uzbrēca virsnieks lietusmētelī. — Vai baidies, ka neatradīsi ar zivīm kopēju valodu?

—   Liec viņu mierā, Manfred. Lai dara, ko grib, — sacīja gaišmatis.

—   Vai kuģa žurnālu un dokumentus drīkstu ņemt līdzi? — vaicāja Lindals, apsegdams aparātu ar brezentu.

—   Nē. Tie mums būs vajadzīgi, — atbildēja gaišmatis. — Vai esat gatavs?

Lindals pamāja un iekāpa laivā. Tā karājās ēnas pusē. Un, kad nočīkstēja vinčas un Lindalu sašūpoja vieglie vilnīši, viņam šķita, ka viņš atrodas melnā akā. Viņš palūkojās augšup. Ekvadoras karogs kā šaura sudrabota svītra bija sastindzis melnajās debesīs. Lielās tropu zvaigznes likās tik tuvu kā vēl nekad. Lindals atstūmās un sēdās pie airiem.

— Laimīgu braucienu, draugs! — nokliedza virsnieks lietusmētelī.

Lindals klusēdams īrās prom no «Galapa- gas», taisni uz Dienvidu Krustu.