Katru dienu uz trim četrām stundām Lindals devās jūrā. Nelielā dziļumā viņš iegremdēja jūrā ultrahidrofonu un, uzlicis austiņas,iegrima skaņu pasaulē. Viņš dzirdēja daudzo vēzīšu alfeusu nemitīgo klakšķināšanu, jūras gaiļu ritmisko rūkoņu, baložu dūdošanai līdzīgās melakopiju balsis, stauridu riešanu un šņirkstoņu. Brīžam visas šīs skaņas pazuda uz parasto trokšņu fona. Lindals zināja, kas slēpjas aiz šāda «fona». Domās viņš redzēja, kā zivju zo.bi un krabju spīles grauž un drupina koraļļu zariņus un molusku čaulas— tā bija nemitīga rīšana, gremošana, vajāšana. Bet cilvēkam sadzirdamo skaņu pasaule ir ļoti trūcīga. Kad Lindals ieslēdza ultraskaņas transformatoru, viņš ikreiz brīnījās par svelpjošo, dūcošo, kaucošo, spin- dzošo toņu daudzveidību.
Reizēm viņš pats ienira jūrā. Paslēpis austiņas ūdensnecaurlaidīgā akvalangistu cepurē un ievilcis plaušās pēc iespējas vairāk gaisa, viņš iegremdējās ūdenī un uzmanīgi zagās klāt zivīm. Droši vien jūrā neviens nezināja labāk par viņu, kā savā starpā sazinās zivis, kā tās brīdina cita citu no briesmām un aicina pie laupījuma.
Lindals strādāja ļoti daudz, brīva laika viņam neatlika gandrīz nemaz. Taču arvien biežāk un biežāk viņu pārņēma ilgas pēc cilvēkiem, pēc vienkāršas sarunas. Liela nozīme bija tam, ka viņš nevarēja salu atstāt kuru katru brīdi, kad iegribas. Ja kaut kur līcī klusu šūpotos mazā «Galapaga» ar degvielu pilnu cisternu, Lindals vēl vismaz gadu varētu nedomāt par civilizēto pasauli. Bet kuģa nebija, un Lindals bieži vēroja horizontu, vai kaut kur neieraudzīs tvaikoņa dūmu strūkliņu. Taču dūmi neparādījās. Tikai vienu reizi pa visu šo laiku viņš dzirdēja lielā augstumā dūcam lidmašīnas. Viņš ātri sakūra ugunskuru no skalēzijas sausajiem zariem. Uguns lodāja pa ētera piesātināto koksni. Gaiss oda pēc slimnīcas. Liesmu spožās mēles lika zvaigznēm nobālēt. Lidmašīnu dūkoņa apklusa. Un Lindals ilgu laiku loloja cerību, ka viņa signāls pamanīts. Bet pagāja mēneši, un neviens nebrauca viņam pakaļ. Lindals atkal ar visu sirdi un dvēseli nodevās darbam. Viņš rakstīja zinātniskiem žurnāliem, šķiroja kasetes ar fotofilmām, preparēja jūras dzīvniekus, gatavoja sakņu krājumus, kausēja taukus no milzu bruņurupučiem. Taču arvien biežāk un biežāk viņš meta visu pie malas un, acis nenovērsdams, raudzījās tikko samanāmajā bāli zilganajā horizonta svītrā.
Lai neaizmirstu valodu, Lindals sarunājās pats ar sevi. Viņš deklamēja dzejoļus un dramatiskus monologus, un arī pats sacerēja viencēliena ludziņas divām personām. Viņš runāja bez mitas, līdz izkalta rīkle. Tad viņš iedzēra atvēsinātu saldo paparžu sulu un runāja atkal. Pat ieniris ar ultrahidrofonu ūdenī, viņš nemitējās runāt. Zivis bija tā pieradušas pie viņa, ka nepievērsa uzmanību. Viņš riņķoja tām apkārt, noklausījās pašus intīmākos noslēpumus, tūdaļ tos skaļi izpļāpāja un deklamēja dzejoļus.
Cilvēka ķermenis vientuļš slīdēja caurspīdīgajā zilgmē pāri straumes saviļņotajiem ūdensaugu mežiem, zem plaisu tumšajām spraugām. Pāri viņam šūpojās dzīvsudrabs, lejā zibēja putnu ēnas, biedēdamas miegaini nekustīgās zivis. Bet cilvēks runāja, un zi
Brokastā krietni saēdies bruņurupuča gaļu un ceptas papardes, Lindals, kā parasti, pakāra plecā ultrahidrofonu, paņēma pleznas un devās uz jūru.
Pūta silta rīta brīze. Caurspīdīgās ūdensblusas bija iznākušas tālu sauszemē. Tas vēstīja sliktu laiku, bet Lindals nolēma riskēt. Jau tā četras dienas pēc kārtas bija lijis. Viņš ar skumjām atcerējās būdiņā pavadītās ilgās stundas. Lindals iestūma laivu ūdenī, ielika airus duļļos un stūrēja uz aizvēja pusi. Kad viņš brauca apkārt zemesragam, kas iesniedzās tālu jūrā, parādījās saule. Jūrā iemirgojās neskaitāmi žilbinoši punktiņi. Lindalam kļuva silti un uznāca miegs. Viņš pasmēla saujā ūdeni un apslacīja acis. Pasaule pārvērtās un atmirdzēja varavīkšņai- nos toņos.
Tālu jūrā Lindals pamanīja kaiju baru. Griezīgi spiegdamas un skarbi klaigādamas, tās riņķoja virs kāda nekustīga priekšmeta, te, spārnus sakļāvušas, nomezdamās uz ūdens, te atkal paceldamās gaisā.
«Tas nav bez iemesla,» nodomāja Lindals, «liekas, tur kaut kas ir. Varbūt beigta valzivs?»