Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

1928. gadā Ziemeļamerikas avīžu apvienība sūtīja lielu ekspedīciju Džordža Daiļota vadībā meklēt Fosetu. Atstājusi Kujabu, ekspedīcija pa Kulizeu upi nokļuva līdz nahukva indiāņu ciematam. Vecā vadoņa Aloikes būdā Daijots atrada metāla kasti. Vara firmas zīme bija noplēsta, un Aloikes dēls to nēsāja pakārtu kaklā kā izgreznojumu.

«Silvers un Ko, Londonā», — izlasīja Daijots un, saviļņojumu slēpdams, steidzās aizpīpēt.

Aloike pastāstīja, ka šo kasti viņam uzdāvinājis karaibs (tā indiāņi sauc brazīliešus un visus svešzemniekus; šis vārds nozīmē «iebrucējs»), kas te atnācis kopā ar diviem jaunākiem baltajiem. Tie abi klibojuši. Aloike viesus pavadījis līdz kalapalo ciematam pie Kulueni upes. «Piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus,» teica

Aloike, «tad tie nodzisa un vējš aizpūta pelnus.»

Ja neņem vērā, ka metāla kaste patiešām piederējusi Fosetam (to identificēja firma, kas kasti izgatavojusi), Daijota ekspedīcijas rezultāti bija niecīgi. Nepavisam nevaru saprast, uz kādu faktu pamata Daijots secinājis, ka indiāņi Fosetu nogalinājuši.

1930. gadā pulkvedi meklēt devās jaunais žurnālists Alberts de Vintons. Viņš nonāca līdz tam pašam kalapalo ciematam, kur «piecas dienas varēja redzēt ugunskuru dūmus». Šai vietā viņa pēdas izzūd. De Vintona ekspedīcija pazuda tikpat noslēpumaini un bez pēdām kā Foseta grupa.

1932. gadā pasauli saviļņoja kārtējā sensācija. Šveiciešu trapers Stefans Ratins pēc atgriešanās no Matugrosu paziņoja, ka redzējis pulkvedi Fosetu un pat sarunājies ar viņu. Fosets līdz šim laikam atrodoties ziemeļos no Telispirisas pietekas Bonfinas kādas cilts gūstā.

Lielbritānijas galvenajam konsulam Riode-| žaneiro Ratins sniedza šādu paziņojumu:

«1931. gada 16. oktobra pievakarē mēs ar diviem saviem ceļabiedriem mazgājām veļu Igvasu pietekā Šimari, kad pēkšņi pamanījām, ka mūs ielenkuši indiāņi. Piegāju viņiem klāt un jautāju, vai nevar dabūt mazliet čičas. Man bija grūti ar viņiem saprasties — viņi nezināja gvarani valodu, vienīgi tikai dažus vārdus. Indiāņi mūs aizveda uz savu nometni, kurā atradās ap 250 vīriešu un daudz sieviešu un bērnu. Visi bija no- tupušies un dzēra čiču. Apsēdāmies blakus virsaitim un trīsdesmit citiem indiāņiem.

Pēc saules rieta pēkšņi parādījās kāds zvērādās tērpies sirmgalvis ar lielu, dzelten- baltu bārdu un gariem matiem. Es tūlīt sapratu, ka tas ir baltais. Virsaitis bargi uz viņu paskatījās un kaut ko pateica saviem ļaudīm. Četri vai pieci no tiem indiāņiem, kas sēdēja kopā ar mums, piecēlās un nosēdināja sirmgalvi sev blakus, mazliet tālāk. Viņš izskatījās ļoti nelaimīgs un lūkojās uz mani, acu nenovērsdams. Dzērām visu cauru nakti un rītausmā, kad lielākā daļa indiāņu, arī virsaitis, bija cieši aizmiguši, vecajs pienāca man klāt un jautāja, vai neesmu anglis. Viņš to vaicāja angliski. Atbildēju: «Nē, esmu šveicietis.» Tad viņš prasīja: «Vai jūs esat draugs?» Teicu: «Jā,» un viņš turpināja: «Esmu angļu pulkvedis. Iegriezieties Anglijas vēstniecībā, jautājiet pēc majora Pedžita, kuram Sanpaulu pieder kafijas plantācija, un pasakiet viņam, ka esmu šeit gūstā.» Apsolīju lūgumu izpildīt. Viņš teica: «Jūs esat džentl- mens», un paspieda man roku.

Vecais vīrs jautāja, vai man nav papīra, un aizveda mani uz savu telti. Daži indiāņi atnāca mums līdzi. Viņš man parādīja četrus klučus, uz kuriem ar asu akmeni bija iegriezti,plāni. Pēc iespējas precīzi tos pārzīmēju un tad pamanīju, ka sirmgalvja rokas stipri saskrāpētas; aizsūtīju vienu no saviem ceļabiedriem pēc joda. Kad vecais sāka ziest rokas ar jodu, indiāņi viņam to atņēma, lai izkrāsotos.

Virsaitis un indiāņu lielākā daļa vēl gulēja ciešā miegā, un es sirmgalvim jautāju, vai viņš te ir viens pats. Viņš atbildēja apmēram kaut ko tādu, ka viņa dēls miris, un sāka raudāt. Nevienu citu viņš nepieminēja, un es neuzdrošinājos vēl ko vaicāt. Tad viņš man parādīja zelta medaljonu, ko nēsāja kaklā ķēdītē pakārtu. Medaljonā bija fotogrāfija — sieviete cepurē ar platām malām un divi bērni (sešus un astoņus gadus veci). Sirmgalvim bija četri zelta" gredzeni —viens ar sarkanu akmentiņu, otrs ar zaļu, uz kura iegravēta lauva, vēl viens — ļoti tievs, ar mazu briljantu, un pēdējais — izveidots kā čūska, ar divām sarkanām actiņām. Vecais vīrs bija apmēram sešdesmit piecus gadus vecs, spēcīgas uzbūves un apmēram piecas pēdas un vienpadsmit collu garš. Acis tam bija gaiši zilas ar iedzeltenu nokrāsu, skrop: " stas kastaņbrūnas, virs labās acs neliela rēta. Viņš izskatījās ļoti nomākts, bet, likās, saglabājis pilnīgi skaidru saprašanu. Viņš šķita pilnīgi vesels, nebija resns, ne arī vājš.

Drīz pec saules lēkta atgriezāmies pie abiem saviem mūļiem un atstājām nometni. Apmēram piecdesmit indiāņu mūs pavadīja līdz dienas vidum. Man netīk uzdot jautājumus, bet es tomēr mēģināju noskaidrot, ko šis sirmgalvis te dara. Viņi apgalvoja vienu un to pašu: «pošu demas», un tas laikam nozīmēja: «slikts cilvēks». Sešas dienas gājām uz dienvidiem un … es devos uz Baretu caur Gojasu …

Pirms Baretu par pulkvedi Fosetu nekad nebiju dzirdējis.»