Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

«Pirms divpadsmit gadiem, kad es pirmo reizi te ierados, visas Šingū ciltis zināja, ka kalapalo nogalinājuši trīs inglezi. Bet man vajadzēja nodzīvot pie indiāņiem līdz jaunajam lietus periodam, iekams dabūju redzēt viņu kapu… Dievs mans liecinieks, tas nenācās viegli. Tolaik virsaitis bija Izerari. Viņš solījās aizvest mani pie kapa, tiklīdz beigsies lieti. Bet viņš nomira, kad selva vēl nebija sākusi apsusēt, un jaunais virsaitis Jakuma baidījās man rādīt angļu kapu. Neuzstāju un izlikos, ka esmu to aizmirsis. Bet kad nomira arī Jakuma, gāju pie Komatasi, kas vēl tikai gatavojās kļūt par virsaiti, un, viņš man kapu parādīja.

—  Nu un? — degdams nepacietībā, es to-Sļ reiz vaicāju Orlando.

—    Pie kapa bija sanākuši visi kalapalo.i Sapulcējušies pie pašas ezera krasta kraujas, tie sēdēja puslokā. Apsēdos arī es, ne- iedrošinādamies pārtraukt klusumu. Pagāja stundas divas, iekams Komatasi norādīja uz nelielu pauguriņu man pie pašām kājām. «Šeit,» viņš sacīja. «Bet tas ir pārāk mazs kaps,» es iebildu. «Inglezi taču ir liela auguma ļaudis.» «Nekad ne!» atbildēja Koi i i a tasi un uzzīmēja zemē romiešu piecnieku. «Mēs tos apbedījām, ceļgalus piespieduši pie krūtīm,» viņš paskaidroja. «Te ir galva.»

Atraku zemi un uzgāju galvaskausu …

Pēc tam palūdzu Orlando, lai viņš atkārto vecā Izerari stāstījumu, un viņš to izdarīja, cenzdamies saglabāt stāstītāja izteiksmi un manieri.

.— No tiem trim karaibiem viens bija vecs un divi jauni. Viņi nesa mantas uz muguras, viņiem bija šautenes, viens kliboja. Viņi atnāca no rietumiem kopā ar nahukva cilts virsaiti Aloike un tā dēlu, kuri viņus bija atveduši no sava ciemata līdz Kulizeu upei (tas pilnīgi saskan ar Daijota stāstījumu).

Tai laikā visi kalapalo atradās- savā zvejas apmetnē uz austrumiem no Kulueni upes. Galvenajā ciematā bija palicis tikai Kavukire ar dēlu. Sie abi tad arī apņēmās aizvest angļus līdz zvejas apmetnei un parādīt, kā tikt tālāk uz austrumiem.

Viņi devās ceļā līdz ar rītausmu — divi nahukva, divi kalapalo un trīs angļi. Viņi gāja dienu un vēl pusi dienas, un tad vecais anglis rāja Kavukiri — kāpēc tas teicis, ka būs jāiet tikai no saules lēkta līdz pusdienai. Viņam bija tuvu pie sešdesmit, un karstums valdīja briesmīgs.

Vēlāk vecais vīrs, ko indiāņi turēja par virsaiti, nošāva pīli un Kavukire aizskrēja to atnest. Kad viņš aptaustīja un apskatīja pīli, vecais viņam to izrāva no rokām, itin kā Kavukire grasītos to nozagt. Pēc t'am viņi

nonāca pie nelielas Kulueni lagūnas, un angļu virsaitis atkal sāka rāties, jo Kavuki- res apsolītā kanoe atradās otrā krastā.

Tad beidzot Kavukire sadusmojās. Taču, izdzirdis angļu somās žvadzam krelles, viņš nebilda ne vārda, domādams, ka saņems atalgojumu, kā indiāņiem parasts. Viņi aiz-1 gāja līdz ciematam, un Kavukire tā arī neko nedabūja, taču nekā neteica, cerēdams, ka angļi dāvanas pasniegs nākamajā rītā atvadoties.

Naktī pulkvedis ar nazi izķidāja pīli, un, kad Kavukires dēls sāka rotaļāties ar naža spalu, rupji atgrūda viņa roku.

Otrā dienā mazās lagūnas krastā sanāca visi ciemata iedzīvotāji, lai atvadītos no baltajiem. Taču dāvanas neviens nedabūja.

Kavukire pieprasīja angļiem nāvi. Virsaitis Kajabi piekrita. Būdams piesardzīgs cilvēks, viņš teica, ka tas jādara aiz lagūnas, lai nahukva neredzētu.

Kavukire, Kaluele un vēl viens indiānis aizskrēja ierīkot slēpni, bet zēns Tuendi pārveda angļus laivā pāri lagūnai. Otrā krastā pacēlās neliela, stāva klints, un angļu vadonis pirmais uzrāpās tajā. Jaunie stiepa augšā mantas.

Nokļuvis virsotnē, viņš atskatījās, lai redzētu savus ļaudis. Aiz koka parādījās Kavukire ar tikko nocirstu rungu rokās. Viņš ar to iesita vecajam pa pakausi. Tas kliegdams vēlās lejup, tad pieķērās pie kāda koka stumbra un sāka lēni slīdēt zemē. Kavukire

iesita vecajam vēlreiz pa labo plecu, un viņš saļima.

Izdzirduši kliedzienus, jaunie angli nometa nesamo un kāpa augšā klintī. No krūmiem tūdaļ izlēca abi kalapalo. Viņi sita svešzemniekiem pa kaklu un pa galvu. Līķus iemeta ūdenī.

Kad Kavukire, Kaluele un citi atgriezās ciematā, Kajabi sacīja, ka līķi jāapbedī. Viņš bija piesardzīgs cilvēks un baidījās, ka nahukva visu izstāstīs indiāņiem, kuri draudzējās ar civilizado .. .

Izerari stāstījums it kā noslēdz traģisko loku. Daijotam izdevās izsekot Foseta ceļu no Beigtā zirga nometnes līdz nahukva ciematam, Orlando to izsekoja līdz liktenīgajai klintij. Man tomēr negribējās ticēt, ka nogalinātie angļi bijuši Fosets un viņa ceļabiedri. Ir taču iespējams, ka dažas ārējās pazīmes liktenīgi sakrīt! Ķildīgais un sīkumainais vecis pārāk atšķiras no Foseta. Nepavisam nav viņam līdzīgs. Tiesa, indiāņi, juzdamies vainīgi, varēja patiesos notikumus iztēlot sev izdevīgākā gaismā. Faktiski tā arī domāja daži pētnieki, kas Foseta lietu gribēja uzskatīt par izbeigtu. «Ko lai meklē,» viņi teica, — «tagad jau viss skaidrs», un nopūzdamies piebilda: «Diemžēl».