Pulkveža Foseta pēdējais ceļojums: stāstu krājums

Taču, kad viņi pārliecinājās, ka radio un sonorajai lokācijai nav nekādu rezultātu, bet gamma- un korpuskulārā eholotēšana rādīja 0 dziļumu, viņi gluži apjuka.

—   Šeit kaut kas nav kārtībā … — teica «Mihails.

—   Kas tad?

—   Ka lai tev to pasaku … Acīmredzot plato ir neparasti inerts un nereaģē ne uz kādu ārēju iedarbību. Tas, no vienas puses …

—   Bet, no otras — plato tomēr spīd! — iesaucās Jans.

—   Tā jau ir tā lieta. Plato spīd, turklāt tā spīdēšanai ir sarežģīts raksturs. Sākumā man likās, ka tā nav atkarīga no ārējiem apstākļiem, bet tagad …

—   Tu kaut ko izdomāji?

—   Kā lai tev to pasaku? … Tā vēl nav doma, drīzāk sajūta. Vai atceries, pirmoreiz plato sāka spīdēt-apmēram divdesmit minūtes pēc tam, kad mēs sākām rīkoties pa tā virsmu?

—   Neskatījos pulkstenī.

—   Es fiksēju laiku. Spīdēšana sākās divdesmitajā minūtē un turpinājās, kamēr mēs tur atradāmies. Toties otrreiz plato «aizdegās» piektajā minūtē, bet trešoreiz — tiklīdz mēs uz tā uzkāpām.

—   Nu un tad?

—   Pagaidām nekas, — teica Mihails, — klausies tālāk. Tu taču pats pārbaudīji spīdēšanas spektru un teici, ka …

—  Neatradu līniju spektrā nevienu raksturīgu līniju.

—   Redzi nu, — ar gandarījumu apstiprināja Mihails, — tā nav tāda gaisma, pie kādas esam pieraduši. Tas ir kaut kas, ko mēs uztveram kā gaismu …

—   Bet spīdēšanas sākuma moments nemaz nav tik patvaļīgs, — domīgi piezīmēja Jans.

—   Liekas, ka tā būtu. Taču ar to vien vēl ir par maz. Es salīdzināju spīdēšanas intensitāti ar dažiem mūsu eksperimentiem un konstatēju interesantu sakarību. Izrādās, ka tad, kad mēģinājām plato izdarīt urbumu, intensitāte palielinājās par divām kārtām; kad iedarbojāmies ar plazmas strūklu — par

septiņām kārtam, bet pārējos gadījumos palika nemainīga!

—       Ak tā, — nočukstēja Jans, — tātad tas tomēr reaģē.

—       Jā. Bet tā ir ļoti specifiska reakcija. Tā izpaužas tikai šās neizprotamās spīdēšanas mainīgumā, bet visas pārējās īpašības paliek tādas pašas.

• — Jā, interesanti. Ko tad lai mēs darām?

—       Novērosim. Palūkosimies, kā spīdēšana mainīsies šodien, — noteica Mihails.

Jans pirmais ieraudzīja uz plato pēdas. Tās stiepās gar tuvāko «krastu», meta cilpas un noslēdzās aplī. Tās tik ļoti atgādināja bļitkotāja pēdas, kad viņš meklē vietu kārtējai dobītei ledū, ka Jans iesaucās:

—   Tas nu gan…

—       Interesanti, — nomurmināja Mihails, pielikdams soli.

Viņi ātri nokāpa lejā. Tikai tad tie ievēroja, ka šīs pēdas nav gluži parastas.

—        Savādas pēdas, — brīnījās Jans, — tās nav vis pēdas, bet tikai pēdu ārējās kontūras.

—   Vai tās ir mūsu pēdas?

—       Kā gan cita? Šīs ir tavas, bet tās, mazākās, — manas.

—       Nu, uzliec kāju! Tikai uzmanīgi, ka ne- paslīdi.

Jans neveikli piegāja klāt tuvākajai kontūrai un uzlika virsū kāju.

—   Jā, tās ir tavas pēdas!

—   Un te ir tavu roku pēdas! — priecīgi iesaucās Jans. Un te tu pieskāries ar pakausi!

—       Toties šos astoņniekus atstājusi tava dibenpuse, — drūmi piebilda Mihails, atcerēdamies dienu, kad viņi pirmo reizi iepazinās ar plato.

Viņi apklusa, vērīgi aplūkodami figūrām izrotāto plato virsmu.

—   Palūk, zvaigzne!

Patiešām, uz «ledus» bija redzamas nere* gulāras formas zvaigznes kontūras. Tā izskatījās pēc izpūrušas saules.

—   Tās ir mūsu plazmas strūklas pēdas.

—   Tā izskatās.

—       Un te darbojies pneimatiskais urbis,— rādīja Mihails.

Viņš paņēma transportieri un uzlika to uz «ledus». Pacēla transportieri — uz ledus zaļās ugunīs dega pusloks. Tad kontūru krāsa sāka mainīties. Tās kļuva oranžas, violetas, gaišzilas.

—       Tagad iesim prom no šejienes! — pēkšņi iesaucās Jans.

Mihails vērīgi viņā palūkojās un pamāja. Viņi nogāja no plato un apsēdās smiltīs.

—        Nesaprotami, — teica Jans. — Ar ko mums ir darīšana? … Tā ir viela ar neparastām īpašībām.

—   Viela?

—   Ko tu gribi sacīt?

—        Neko. Vienkārši tikai apšaubu tava raksturojuma kategoriskumu. Turpini.

—   Tātad tā ir viela, — stūrgalvīgi atkār

toja Jans, — kas uzrāda dīvainas īpašības. Esam sastapušies ar īpašu, līdz šim nepazīstamu ķīmisku matērijas stāvokli…

—   Vai ar īpašu tās formu.

—   Jā.

—  Tas ir iespejams. Iespejams kā viens, tā otrs, kā arī trešais, ko mēs nezinām. Tavu pieņēmumu zināmā mērā apstiprina plato ārkārtējais inertums. Turpretī man rodas doma, ka mums ir darīšana ar jauna veida matēriju. Mūsu aparāti nav spējīgi gūt nekādu drošu informāciju. Minēsim kaut vai tikai eholota rādīto dziļuma nulli. Tas ir kaut kas pavisam absurds!

—   Un šī gaisma …

—  Vārdu sakot, brīnumi. Bet es gribu teikt ko citu. Tu runāji par plato inertumu, bet es pievērsu uzmanību tā reaktivitātei.

—   Spīdumam?

—  Jā. Mūsu acu priekšā norisinājās interesanta parādība …

—   Spīdēšanas evolūcija?

—   Tieši tā. Sākumā spīdums mainījās kvantitatīvi. Tas pieauga, kad palielinājās iedarbības spēks, un ar laiku sāka straujāk reaģēt uz mūsu manipulācijām. Tagad spīdēšanas raksturs mainījies kvalitatīvi: radušās kontūras. Plato reaģēšanā radies taisni satriecošs lēciens. Noticis kaut kas pavisam neticams — mainījies ķīmisko reakciju tips.

—   Neredzu tur nekā savāda.